Vai pieaugušajam bērnam ir jādod nauda ģimenes vajadzībām?

Vai pieaugušajam bērnam ir jādod nauda ģimenes vajadzībām?

Jūsu “bērniņš” ir izaudzis, beidzis skolu, iestājies augstskolā. Mācības dažkārt ir iespējams apvienot ar strādāšanu. Vai jūs uzskatāt, ka bērnam kāda daļa nopelnītās naudas ir jāiegulda ģimenes budžetā? Veiktās aptaujas polāros viedokļus komentē eksperts.

Vecākiem pēc likuma ir jānodrošina nepilngadīgie bērni. Bet tad, kad bērns sāk pelnīt pats, vai viņam ir jāieguldās ģimenes budžetā? Nesen veiktā aptauja parādīja, ka pieeja šim jautājumam atšķiras.

Viennozīmīgu “jā” pauda 35% aptaujāto. 26% pieturas pie pretēja viedokļa un neņemtu naudu no bērniem, kamēr tie mācās. 39% uzskata, ka viss ir atkarīgs no situācijas un materiālā stāvokļa ģimenē. No tiem 13% uzskata, ka bērnam pašam ir jāizlemj šis jautājums, un ir gatavi pieņemt jebkuru viņa izvēli.

“Jā”

Aptaujā piedalījās cilvēki ar vidējiem ienākumiem. Tas nozīmē, ka bērna dalība ģimenes budžetā ir ne tik daudz ģimenes izdzīvošanas jautājums, bet drīzāk gan principa lieta, tradīcija vai audzināšanas moments.

“Man liekas, ka jāieguldās. Tā taču ir viņa ģimene. Protams, lai izlemj pats, bet, ja, piemēram, par viņa naudu tiks nopirkts ledusskapis, viņš varēs justies lepns par to.”

“Domāju, ka tas ir vareni, ja cilvēks 18+ gūst pieredzi, ieguldoties ģimenes budžetā. Ja bērns pats kaut ko izmanto, tad par to arī maksā. Piemēram, internets. Tas gan maz līdzēs budžetam, taču ļaus cilvēkam sajust savus spēkus, nu un pierast pie tā, ka dzīvē nāksies ieguldīties un gādāt par saviem tuviniekiem.”

“ Vai “bērns 18+”? Tādam “bērnam” būtu labi jau gūt priekšstatu par atbildību un mesties kopīgām vajadzībām, ja reiz vēlas dzīvot kopā ar vecākiem. Vai arī lai dzīvo atsevišķi, ja uzskata, ka nevienam neko nav parādā.”

“Ja atnesīs kaut vai maizes klaipu, kas pirkts par savu naudu, arī tas ir ieguldījums.”

“Nē”

Vairāk nekā ceturtdaļa aptaujāto uzskata: kamēr bērns mācās, viņš naudu var tērēt savām vajadzībām. Tikai daudzi piebilst, ka pēc mācību pabeigšanas ir jāmeklē darbs un jāatdalās no vecākiem, un ir jāveido savs budžets.

“Nē, tā ir viņa nauda, kamēr viņš dzīvo ar mani un mācās. Tiklīdz izmācīsies - tā darbs, koferis un uz priekšu, patstāvīgajā dzīvē.”

“Labāk lai ieguldās sevī un lido.”

“Man vecāki aizliedza strādāt, kamēr es mācījos. Deva naudu. Tagad es viņus uzturu. Bet bija tāds periods, kad neviens nevienam neko nebija parādā.”

“Ja vēl mācās, tad tas, ko nopelna, ir viņa. Ja ir jau beidzis mācības un pilnvērtīgi strādā, laiks dzīvot atsevišķi.”

“Nē, nauda nav jādod. Taču jāpieliek maksimums pūļu, lai varētu dzīvot atsevišķi. Lai krāj savam mājoklim.”

“Atkarīgs no…”

Daudziem aptaujas dalībniekiem ģimenes labklājībai bija izšķirošā nozīme šajā jautājumā.

“Es, būdama studente, piestrādāju un centos segt visas savas vajadzības, lai nebūtu vecākiem par nastu. Un, starp citu, pirmais remonts dzīvoklī tika veikts par manu naudu. Uzskatu, ka jādalās nav obligāti, bet pēc vēlēšanās. Bet normāls pusaudzis vienmēr dalīsies ar vecākiem godīgi nopelnītajā. Tas ir veids, kā parādīt savu, kā personības, patstāvību.”

“Es domāju, ka attieksme pret naudu ir jāveido ar savu piemēru, bet apmēram no 10-12 gadu vecuma jāmāca ar to rīkoties, krāt, novērtēt, un tad uz 18 gadiem bērns jau likumsakarīgi pats vēlēsies piedalīties kopējā budžeta veidošanā.”

“Pēc ebreju parunas bērniem nauda ir jāatdod saviem bērniem, nevis vecākiem. Darbs ir darba pieredzes gūšanai, nevis pelnīšanai. Bet, ja jebkura naudiņa ir no svara, tad strādā visi.”

Ja process ir ieildzis…

Daudzus vecākus sarūgtina tas, ka bērni, pabeidzot mācības un sākot strādāt, turpina ņemt no viņiem naudu.

“Bērni aug kā apgādājamie. Pieaug, bet viņiem neiedegas lampiņa, ka vecākiem ir jāpalīdz. Manējiem ir jau pāri 30, bet viņi nepalīdz. Ne tādēļ, ka būtu slikti bērni. Vienkārši viņi par to nedomā.”

“Līdzena pāreja no apgādājošam attiecībām uz sadarbību ar savu paša bērnu ir noslēdzošais etaps viņa audzināšanā, - komentē ģimenes konsultante Jekaterina Kločkova. - Tāpēc ir svarīgi, lai kārtējais bērna pieaugšanas solis noritētu maksimāli komfortabli visiem.

Materiālais ieguldījums ģimenes budžetā - tas ir jauns mijiedarbības nosacījums. To apspriežot, var balstīties uz jau esošajiem bērna sadzīves pienākumiem un parunāt par to paplašināšanu, ņemot vērā bērna iespējas.

Bērnu - vecāku attiecības pāriet jaunā kvalitātē - no gādīgām un autoritatīvām figūrām vecākā paaudze kļūst par gudriem padomdevējiem. Šis process var tikt balstīts uz pašu vecāku pieredzi, kā viņi ir spēruši savus pirmos soļus patstāvīgajā dzīvē.

Iespēja sniegt materiālu ieguldījumu ģimenes budžetā ir svarīgs signāls gan bērniem, gan vecākiem par to, ka bērns ir jau izaudzis, kļūst spējīgs pilnībā būt atbildīgs par savu dzīvi un veidot attiecības ar vecākiem kā pieaudzis cilvēks.

Piedaloties ģimenes finansu dzīvē, bērns it kā saka: “es vairs neesmu bērns un varu pats apmaksāt savu izdevumu daļu”.

Saudzīga attieksme un vecāku rūpes šajā periodā izpaužas, palīdzot bērnam pāriet uz pilnu atbildību par savu dzīvi vienmērīgi un pakāpeniski. No vienas puses, ir svarīgi dot iespēju un laiku adaptācijai, ļaut apmaksāt tikai daļu izdevumu. Bet no otras, tādā veidā nodemonstrēt ticību viņa spēkiem. Atzīt, ka viņš ir patstāvīgs.”

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!