Stāvēju pie žoga un baidījos par savu dzīvību. Suņu saimnieki, obligāti izlasiet šo stāstu un dalieties ar to!!!

Kāda sieviete dalījusies ar savu piedzīvoto un aicina izlasīt ikvienam suņu saimniekam šo stāstu.

Šī gada 15, februārī mana dzīve apmeta pamatīgu kūleni, par ko neviens nevarēja iedomāties, ka tā var notikt. Diena kā jau diena, ar saviem darbiem. Ap plkst. 13,00 sagriezu gaļu,izlaidu laukā un sabaroju suņus, un aizbraucu līdz Kuldīgai. Atpakaļ es biju pēc stundas. Mājās bija mājinieki, un tāpat katrs savos darbos. Mans draugs skalda šķūnī malku, prasu – kur Bella – sanbernārs? Izstaigājam sētu, saucam – nav ne Bella (sanbernārs), ne Treks (kaukāzas aitu suns). No sākuma vēl nekas – mums blakus ir mežs, bieži ejam staigāt, nu varbūt paši izskrējuši loku, kaut neraksturīgi sanbernāram, jo viņa nekad neizgāja ārā no sētas, un bez cilvēka vispār nekur. Pat pa sētu viņa staigā pakaļ cilvēkam, un ja es pa vasaru ravēju dārzu, tad viņa gulēs blakus vagas galā, kamēr es pabeidzu, neies viena uz māju kaut tas ir tikai 100 m.Bet nu labi – visādi var gadīties, un suns paliek suns – mazums kas galvā notiek. Gan jau atnāks. Paiet stunda, divas, trīs – suņu nav. Sāku uztraukties – nu jābūt tak mājās. Sākām staigāt apkārt, saukt – nekā. Visu nakti braukāju ar mašīnu pa tuvējiem ceļiem, meklējam, nav. Nakti sapratu, ka kaut kas nav kārtībā, piezvanu pašvaldības policijai un valsts policijai- izstāstu par faktu, ka suņi pazuduši un lūdzu lai dod ziņu, ja kaut kur manīti, vai kāds cilvēks zvana. Ielieku postu Feisbukā ar informāciju, ka pazuduši suņi.

16, februāra rīts – suņu nav. Apzvanu visas patversmes, zvanu policijai vai maiņai ir nodota informācija, vai nav bijuši kādi suņu kērāji uz izsaukumiem par klaiņojošiem suņiem – nekā.

Braucu meklēt – nekā. Man sāk zvanīt cilvēki, un sāk stāstīt par to, ka man netālu tuvumā esot īpašums, kurā jau laiku atpakaļ esot atklāta nelegāla suņu audzētava. Lai arī sen te dzīvoju, bet par tādu īpašumu neko nezinu. Zvanītājs nebija tikai viens. Cilvēki stāstīja savu konkrētu pieredzi ar šo saimniecību un mudina mani interesēties tālāk. Tagad zinu tikai saimniecības nosaukumu. Aizbraucu uz Valsts policiju un iesniedzu iesniegumu ar lūgumu veikt apsekošanu šajā īpašumā, nenorādu ne kādas konkrētas personas, jo nezinu vārdus uzvārdus – vienkārši ir informācija, ka jau iepriekš šī saimniecība ir bijusi policijas redzes lokā sakarā par dzīvniekiem. Braucu tālāk meklēt – nekā. Atrodu kartē kur konkrēti atrodas šī saimniecība un dodos uz turieni. Iebraucu pie kaimiņiem aprunāties vai kaut kas nav redzēts – nē, nekas nav – un par šo saimniecību atsaucas kā par ļoti labu. Ok, es neko nesaku, ka man varētu būt kadas aizdomas, un dodos uz saimniecību. Piebraucu pie vārtiem – aizslēgti . Sētā redzu kādus šķūnīšus, suņu rejas, piedarbinātu automašīnu, cilvēka neviena. Uz vārtiem uzlikta zīme ar telefona nummuru – zvanu. Atbild man sieviete ( nesaka ne kā sauc, ne arī apstiprina, ka viņa būtu šī īpašuma saimniece). Saku, ka esmu piebraukusi pie šī īpašuma vārtiem, vai varu ar kādu aprunāties? Uz ko man tiek uzdoti pretjautājumi – kādā sakarā es tur atrodos, ko es tur meklēju.... Es(nestādoties priekšā kā mani sauc) pastāstu, ka man ir pazuduši divi suņi, aprakstu kādi, jautāju vai nav manīti – nē, nekas neesot manīts, un lai braucot prom. Intuitīvi (tikai vēlāk pati sapratu kāpēc) padomāju, ka man jāpasaka kaut kas īpašs, tikai ātrumā nevaru izdomāt neko. Pasaku, ka maniem suņiem ir GPS čipi un ka es redzu, ka apmēam 3km rādiusā viņi te kaut kur ir, lūdzu vai varu ieiet saimniecībā palūkoties ja nu gadījumā ir kaut kur tepat. Protams, ka man atļauja netiek dota, pasaka ka nav, lai dodos prom. Pastāvu, nevienu neredzu un dodos prom.Turpinu meklēt. Aptuveni pēc 3-4 stundām, kad sāk krēslot – mājas pārrodas Treks. Protams priecājamies, tikai dīvaini, ka suns nosacīti tīrs. Tam gan tajā brīdī netiek pievērsta uzmanība, kā arī tam, ka suns vienkārši guļ, no ēdiena atsakās, ūdeni arī nedzer. Tad domājām, labi, vienkārsi noguris, noskrējies. Padomāju – taisnība vien būs – suņi vienkārši aizskrējuši, tad jau tūlīt arī Bella būs mājās. Bet vienalga braucu- meklēju. 17, februāris. Turpinās meklējumi – eju katrā mājā, izbraucu katru meža celiņu, meklējumu loks jau paplašinās, papildus citi cilvēki staigā pa tuvējiem mežiem, lai ja nu gadījumā iekrituši kaut kadā bedrē, vai ielūzuši ledū, tiek apsekoti dīķi un ezeri, ja nu kas. Mēs esam sēņotāji un ogotāji – meža cilvēki, un šīs puses mežos var teikt zinam katru vietiņu – pat lielākas āpšu alas – jo arī tas var būt – var kaut kur rakties un iesprūst. Tiek apsekotas pamestas mājas, šķūņi( tas viss protams nav vienā dienā – es rakstu par 4 dienu pūliņiem). Pa šīm dienām tika nobraukāti 780 km, kas ar kājām, nav pat saskaitāms. Rodas jautājums – kā tas var būt, ka neviens neko nav redzējis un nezin? Jo lai Bellai ir savs īpašs raksturs, kad viņa vispār ir slinkuma kalnagals – augstākais pusstundu viņa var paiet pa mežu, nogurst, un meklē ceļu, vai brīvu vieglu vietu pa kurieni iet – to mēs esam novērojuši kad vasarās braucam ar suņiem ogot vai sēņot – tad kā jau tik ilgs laiks ir pagājis, apkārt ir tik daudz ceļu, mašīnas brauc, kādam viņa bija jāredz. Izlīmētas lapas uz pastkastītēm, ceļa galos, uz kokiem, visur kur var – pat uz ceļa zīmēm un žogiem. Cilvēki apzināti – pilnīgs tukšums. Sanbernārs nav tās sugas suns, kurš tā vienkārši nepamanīts var klaiņot.

Un tad es pamanu komentāru feisbukā – ka sieviete cenšas mani nomierināt rakstot, ka sanbernārs drīz pārnākšot....(??) - es taču ieliku postu, ka man ir pazuduši 2 suņi, un es nekur, nevienam nebiju teikusi, ka viens suns ir atradies.

Man telefons kūp no cilvēku zvaniem, no informācijas ko man saka, un man iekšas griežas riņķī iedomājoties, ka mans suns var būt nozagts un ka viņam šobrīd ir slikti apstākļi, vai ka vispār viņu neatradīšu. Braucot pa mājām uzzinu, ka ir saimnieki, kam arī pazuduši suņi, un pat no voljēra. Jau vēlā vakarā man anonīmi tiek paziņots, ka jā, mans suns ir nozagts, un tiek gatavots transportēt uz Lietuvu, un ka es varu nepaspēt, .... Protams, ka man šoks – ko darīt nezinu. Zvanu policijai, saku, ka man ir pamatotas aizdomas kur mans suns var atrasties, lūdzu palīdzību nekavējoties apsekot šo īpašumu. Uz to brīdi jau man bija zināmi arī vārdi uzvārdi, sistēma, kā rīkojas clvēki, kuri nodarbojas ar dzīvnieku aizvešanu, man pastāsta konkrētus gadījumus, kad ir draudēts ar ieročiem, kad ir skriets ar dakšam virsū – es saprotu, ka viena doties nedrīkstu, lai sevi neapdraudētu, jo es personīgi nepazīstu nevienu no šiem cilvēkiem. No policijas es saņemu atbildi, ka es varu uzrakstīt iesniegumu......(!!!!) Uz ko es protams pateicu, ka lai kā arī nebūtu, es esmu paziņojusi, ka dodos uz konkrētu īpašumu, būšu tur, un gaidīšu kamēr viņi veiks apsekošanu. 17,februāris ~19,00 es piebraucu pie īpašuma, netālu no vārtiem, bet tā, lai mans transporta līdzeklis nobloķētu ceļu un ja gadījumā kas, nevarētu izbraukt neviena automašīna. Kas notiks- nezinu, kā rīkošos ja kaut kas notiks – nezinu, neko es nezinu, es tikai zinu, ka man jābūt tur, un ka es neļaušu izvest savu suni, lai kas arī notiktu. Protams, ka es riskēju ar savu drosību, veselību, automašīnu – bet man bija vienalga. Atbrauca policijas inspektori, izklāstīju visu ko zinu, un atkal lūdzu apsekot nekavējoties īpašumu. Uz ko – inspektori paņēma no manis paskaidrojumu, piebrauca pie īpašuma vārtiem, minūti pastāvēja – UN AIZBRAUCA!!! Kad policijas mašīna atpakaļgaitā izgriezās lai veiktu apgriezšanos – es kāpu arā no savas masīnas lai pie viņiem pieietu – bet viņi vienkārši aizbrauca nepasakot ne vārda.....

Tā es paliku ar savu draugu mašīnā un ko darīt tālāk nav ne jausmas. Apziņa protams šausmīga, jo nezini uz ko gatavoties un ko darīt. Sāku telefonā pētīt satelīta karti lai apzinātu kas ir apkārt, jo šo vietu nepārzinu, nekad tur neesmu bijusi. Satelīta kartē var redzēt, ka aiz mājas ir diezgan liela platība meža, un pirms tam jau man pa telefonu tika teikts, ka suņi tiekot piesieti arī mežā, lai ieejot nožogotajā teritorijā netiktu atrasti. Ka saimnieki paši to vietu esot iesaukuši par “suņu kalnu”. Naktī ieliku feisbukā lūgumu, lai pievienojas cilvēki, kuri brīvprātīgi var palīdzet apsekot meža teritoriju ap īpašumu ja nu atrodas piesieti suņi. Jo mēs divatā to fiziski nespētu izdarīt, bet jādara tas ir nekavējoties, jo es nedrīkstu aizbraukt no esošās vietas. Ap 5 no rīta man sāka atsaukties cilvēki, kas bija gatavi palīdzēt un braukt no Bauskas, Liepājas, Jūrmalas.... Paldies jums visiem.

18, februāris ~7,30 – 8,00 man pienāk zvans, ka līdzīgs suns redzēts 15 km attālumā no vietas, kur es atrados. Protams prieks, šoks, neticība – ja nu kāds vienkārši vēlas mani dabūt prom no ceļa lai var izbraukt?? Mans draugs palika uz vietas, lai ja gadījumā kāds brauktu ārā, varētu nofilmēt un nofiksēt kaut automašīnu nummurus, es devos uz norādīto vietu. Aizbraucot – jā – tas bija mans sanbernārs – stāvēja ceļa vidū, neko nesaprotot. Kad piegāju – suns mani it kā pazina, taču neizrādīja ne prieka pazīmes, ne kādas savādākas reakcijas, vienkārši stāvēja grīļodamies. Kad pievedu pie automašīnas, priekškājas pati ielika,pakaļkājas nevarēja. Turklāt – suns bija tīrs, balts. Mugura un galva nedaudz slapja, bet visa pavēdere sausa.

Aizvedu suni uz mājām, noliku gulēt un atgriezos pie sava drauga kurš atradās pie saimniecības. No turienes aizbraucu ap plkst 10.00. ......

Pēcvārds ......

Es atguvu savus suņus, un man ir liels prieks par to, ka man atšķirībā no daudziem citiem saimniekiem ir ļoti paveicies, ka notika tieši tā. Es centos aprakstīt cik smalki iespējams, bet tagad varam aplūkot jautājumus uz kuriem es nesaņēmu atbildes, no kuriem radās manas aizdomas un kāpēc es rīkojos tieši tā kā rīkojos... un kas radās jau pēc tam, visu savelkot kopā.

1. Es apzināti pateicu par GPS čipiem – un tā bija vienīgā vieta, kur es to izdarīju – man atgriezās suns, kuram bija čips, nevis abi, jo otram sunim čipa nebija veselības problēmu dēļ... - kas vedina domāt, ka cilvēkiem ir čipu nolasīšanas ierīce, un lai nerastos problēmas – suns tika palaists.

2. Sanbernārs – suga, kura ir slinka – kā var neiziet uz ceļa? Kā neviens cilvēks 4 dienu laikā viņu nav manījis, kaut pēc tam atrodas tikai 15 km no pazušanas vietas un uz ceļa...

3. Sanbernārs – kurš neatiet no cilvēka – konkrēti mans – pēkšņi izdomā klaiņot 4 dienas..

4. Es feisbukā nepublicēju, ka viens suns ir atgriezies – tad kapēc mani mierina, ka “ sanbernārs atgriezīsies” - no kurienes informācija, ka tikai viens suns vēl nav mājās?

5. Kad atradu sanbernāru – kadā stāvoklī – suns ir apātisks, nereaģē, neko nesaprot, neizrāda prieka pazīmes, turklāt sauss un tīrs laika apstākļos, kad ir lietus un sniegs. Un spalva sunim ir balta, nevis savēlusies, melna, kadai būtu jabūt pēc 4 dienu klaiņošanas... - tātad suns nav bijis mežā un ir ticis izlaists. Apātijas iemesls var būt vienīgi kādu medikamentu iedarbība.

6. Abiem suņiem ( ko mēs sapratām tikai pec Bellas) bija miegs, atteikšanās no pārtikas un ūdens. Ūdeni sāka dzert tikai uz vakarpusi, un tā, it kā būtu “paģiras”, neatejot no trauka pa vairākam reizēm. Ēst sāka tikai nākamās dienas vakarā – un daudz.

7. Es feisbuka komentāros, ne arī kā savādāk publiski neesmu nosaukusi ne konkrētas saimniecības nosaukumu, ne konkrētus vārdus, uzvārdus – kā var zināt, ka es runāju par kādām konkrētām personām??? Kas ir izsecināms, ka konkrētas personas sāk man draudēt komentāros, ka man par saviem vārdiem būs jaaatbild, un ka mani vērojot....

8. 18, februāra rītā policijai tika paziņots, ka es(tiek minēts vārds, uzvārds) pulcinu cilvēkus, lai ielauztos konkrētā īpašumā un nodarītu saimniekiem kaitējumu ( to man pateica policijas darbinieki, kuri 18.februāra vakarā ieradās pie manis) – kā var minēt ka es konkrēti stāvu pie īpašuma un kaut ko pulcēju pie konkrēta īpašuma? ..... Mani personīgi neviens nav redzējis, jo pa vārtiem neviens neiznāca, ne tajā dienā, kad biju piebraukusi, ne naktī, ne no rīta. Mani šie cilvēki nepazīst, ne arī es viņus. No kurienes jēdziens – ielauzties īpašumā – ja postā nekas tamlīdzīgs netika minēts.

9. Par policijas rīcību runājot - 1 – Kapēc policija nereaģēja nekavējoties līdz ko saņēma iesniegumu 16, februārī, kur bija norādīta konkreta adrese? 2 – Kāpēc policija mani vienkārši atstāja uz ceļa 17, februāra naktī kad es biju pie īpašuma vārtiem? 3- policija apsekoja īpašumu 18.janvārī ap plkst 11.00, kad es jau biju suni atguvusi. Redzat cik ilgs laiks paiet, un pa šo laiku dzīvnieku var gan izvest, gan pārvietot, gan nogalināt. Un kamēr es stāvēju no rīta uz ceļa, man tika atsūtīta ziņa ar skrīnu – kur policija noliedz esošos faktus un sniedz atbildi, ka esot uzsākta resoriskā pārbaude, un tiekot risināts jautājums starp abām PUSĒM- starp kādām pusēm kas tiek risināts ? Līdz plkst 10,00, kamēr es biju jau atguvusi suni, es no policijas nesaņēmu nekādu ziņu, Nav noticis nekāds konflikts, kurā būtu iesaistītas kādas konkrētas puses – es lūdzu reaģēt uz situāciju, nevis kādu kaut kur apvainoju. Apsekot teritoriju manā klātbūtnē – tas nav viens un tas pats, ka es norādītu kādu konkrētu personu un apvainotu viņu zagšanā. Visu šo saliekot kopā neviens man nevar aizliegt domāt, ka mani suņi patiešām ir bijuši nozagti. Es nekur, nevienā tekstā neesmu minējusi nevienu personu vārdus, un arī to nedarīšu, lai tas paliek policijas ziņā, un lai policija izmeklē šo lietu. Neviens man nevar pārmest, ka es dalos ar savu personīgo pieredzi, jo ta ir un paliek mana pieredze, kuru neizmainīt, un neviens likums man to neaizliedz. Vēl viens secinājums – ka lai arī kas un kā to izdarīja, tad darbības ir saskaņotas, atstrādātas un ir izveidots tīkls, kur cilvēki nodarbojas ar nelegālu suņu biznesu. Man zvanīja neskaitāmi cilvēki, katrs ar savu sāpi, savu pieredzi.18,un 19.februārī man telefons no melna kļuva par sarkanu – pārnestā nozīmē protams. Pieredzi gan par šīm konkrētajām personām, gan citiem. Ir cilvēki, kas var nosaukt konkrētus vārdus un pastastīt konkrētus notikumus kas saistās ar suņu nelegālu pavairošanu, spīdzinašanu, tirgošanu.Un tas nav izdomājums. Ir krimināllietas- tātad policija zin, ir PVD pārbaudes – arī zin. Tikai bizness turpina zelt un plaukt. Un ir publiski pieejama informācija, ko katrs var izlasīt.

Es ļoti, ļoti pateicos visiem, kas mani atbalstīja un palīdzēja , kas bija gatavi braukt ntos kilometrus, lai tikai pievienotos. Es saprotu visus tos saimniekus, kas ir pazaudējuši savus mīluļus, un droši vien vairs neatgūs, un es priecājos, ka man ir paveicies, un mani suņi ir mājās. Citam varbūt suns ir tikai miesas kamols, uz ko var nopelnīt, bet man personīgi suns ir tas pats kas bērns. Un vienu varu teikt – ja aiztiek manu ģimeni, bērnus, dzīvniekus – es esmu gatava iet uz jebko, es neapstāšos. Un domāju, ka daudziem ir tāds viedoklis.

Viss ko es šobrīd uzrakstīju ir tikai un vienīgi mana personīga pieredze, mans viedoklis un mani secinājumi. Lasat un secinat paši ko saprotat. Nevar vārdos aprakstīt visas tās izjūtas, sāpes, bezcerību, dusmas, izmisumu un nogurumu, kas notika pa šīm 4 dienām. Nenovēlu to nevienam.

Es tikai zinu, ka ja man jautās – es neklusēšu, es aicinu visus, kas kaut ko redz, dzird, zin, ziņot policijai, rakstīt, apvienoties, lai šādas situācijas izskaustu un nebūtu jācieš ne cilvēkiem, ne dzīvniekiem.

Rakstīju šo rakstu, lai atbildētu un sīkāk pastāstītu visiem cilvēkiem kā un kas patiesība notika, jo ir ļoti grūti katram atbildēt. Atvainojos visiem tiem, kuriem neatbildēju, bet šeit tad sniedzu atbildes uz jūsu jautājumiem. Ja ir vēl kas jautajams – lūdzu, atbildēšu. Vēl piesaku – es nepublicešu nekādus pierādījumus vai dokumentus – man nav nevienam nekas jāpierāda, un aizvainojoši komentāri ir lieki.

Paldies vēl reizi visiem. Aicinu visas ieinteresetās personas apvienoties, lai visu šo pārtrauktu.

Paldies.