Piedod, bet tev vairs nav atļauts atgriezties manā dzīvē
Es vairs nepārbaudu savu tālruni, lai redzētu, vai esmu saņēmusi zvanu no tevi. Mana sirds pārstāja pukstēt straujāk, kad izdzirdēju tavu vārdu vai balsi. Kad tevi redzu, manā vēderā vairs nav tauriņu. Tavs pieskāriens un skūpsti mani neuzmundrina. Es vairs nemīlu tevi vai tavu klātbūtni.
Es nekad nedomāju, ka persona, kas bija atbildīga par to, lai es justos tik laimīga un mīlēta, būs tā pati persona, kas manā sirdī radīs tik daudz sāpju un liks man justies tik vientuļai un nožēlojamai.
Bet mana sirds ir sadziedēta un manas brūces ir sadzijušas. Es pieņemu savas rētas kā daļu no sevis un dodos uz priekšu.
Es aizgāju prom no situācijas, kurā es biju tikai kā iespēja. Tas nebija pareizi nostādīt mani kā pēdējo tavā prioritāšu sarakstā un uzskatīt to kā pašsaprotamu, bet es domāju, ka es tevi tik ļoti mīlēju, ka nevarēju pieņemt šo faktu. Un šajā, tevis mīlēšanas procesā, es pazaudēju pati sevi. Visus savus standartus es izmetu pa logu.
Tu teici, ka mīli mani. Tu teici, ka nevari iedomāties savu dzīvi bez manis. Tu pat man teici, ka mīlēsi mani mūžīgi. Es pateicos Dievam katru dienu, ka tu neturēji savus solījumus. Paldies Dievam, ka tu paliki tāds pats nenobriedis muļķis, lai es beidzot varētu atrast spēku pamest tevi.
Jā, bija vajadzīgs ilgs laiks, lai tiktu pāri tev, bet es to izdarīju. Es beidzot sapratu, ka tā neesmu es.
Tagad es zinu, ka Dievs mani sargā no visām sāpēm un, galvenokārt, no sirds sāpēm. Laiks, ko pavadīju kopā ar tevi, sniedza man grūtākās un lielākās dzīves mācības, kas, galu galā, notiek ar katru cilvēku. Šīs attiecības mums kalpo kā mācība, lai saprastu, ka mums beidzot ir jāatmet savs ego un jākļūst par patiesiem cilvēkiem. Šodien, domājot par tevi un mirkļiem, kas mums bija, kad es domāju, ka esmu laimīga, es sapratu, ka visi šie mirkļi tāpat bija ar kaut kādām sāpēm. Jo, kā gan kāds var pateikt, ka atbalsta tevi un ir blakus tev tavā slimības laikā, bet nav ne reizi apciemojis tevi, kad tu viena esi slimnīcas telpās, vienlaikus domājot, ka zaudē prātu un viss, ko vēlies, ir satikt viņu. Šī aukstā slimnīcas telpa man liek atcerēties to, kāpēc es aizgāju prom un kāpēc es nekad neatgriezīšos. Šī slimnīcas telpa man bija kā realitāte. Es beidzot pamanīju, kāds tu esi patiesībā.
Tagad es esmu pateicīga, ka mēs nepalikām kopā. Precēties ar tevi būtu bijusi mana dzīves lielākā kļūda. Es esmu pateicīga par to, ka es tik ļoti neiznīcināju savu dzīvi.
Tu vari teikt, ka atvainojies, cik reizes tu vien vēlies, bet tu vairs nekad neatgriezīsies manā dzīvē. Šoreiz manas durvis tev ir slēgtas. Un tās paliks slēgtas uz visiem laikiem. Otrās iespējas vairs nebūs. Un vai jūs zināt kāpēc?
Jo beidzot ES ESMU TIKUSI TEV PĀRI.
