Pēc nāves ir dzīve
Narkotikas ir visai kutelīga tēma, par kuru baidās runāt ģimenēs, kurās tā rādās vecākiem murgos. Savulaik cilvēkiem ir bijusi laimīga bērnība - nekādu sociālo tīklu, nekāda interneta, vienkārša pagalma dzīve, pastāvīgas draugu tikšanās, kā arī “saķeršanās” uz ielas vai rajonā.
Tolaik patika lasīt, dzīvot, kopā pavadīt laiku. Puiši kāvās, aizsāvot godu vai vājākos. Un bija kāds puisis, kam patika stāsti par pagājušo karu, viņš lasīja grāmatas un interesējās par apkārtējo pasauli.
Kad viņš jau bija izaudzis līdz pusaudža vecumam, parādījās pirmās šausmas - zālīte, narkotikas. Puisis tāpat, kā visi, sāka par brīvu ar mazām devām. Sākumā viņš nesaprata, kur slēpjas īstais kaifs, bet tad sāka saprast. Otro reizi, trešo un tā aizgāja. Adrenalīns un kaut kāds gaisīgums. Pēc tam sākas nākamā stadija - kad sāc tirināties, bet tā vēl nav “lomka” (krievu val.). Tu vienkārši nevari atrast sev vietu, grozies, nevari aizmigt. Šajā brīdī tu sāc meklēt iespējas dabūt kārtējo devu.
Apmēram šajā laikā viņš nomira pirmo reizi. Pārmērīga deva, un viņa dvēsele aizlidoja no ķermeņa. Tad viņš pirmo reizi vēroja, kā nomirst. Rezultātā viņš tomēr izdzīvoja, tacu tas viņu neapturēja. Viņš atkal centās iegūt devu, durstījās un mēģināja aizmirst par problēmām. Līdz par to uzzināja vecāki.
Vissmagākais laiks vecākiem ir pieņemt šo faktu, ka viņu bērns ir kļuvis atkarīgs no narkotikām un zālītes. Viņu sagaidāmā reakcija, protams, ir mēģinājumi izvilkt dēlu no šīs bedres, taču parasti nelīdz nekādas pierunāšanas un piespiedu līdzekļi, ja cilvēks pats to nevēlas. Jā, viņi pielika visas pūles, lai glābtu dēlu, taču viņš vienmēr atrada veidu, kā izlocīties. Beigu beigās vecāki nogura, pieņēma vienkārši faktu, ka ir zaudējuši dēlu un izdzina viņu no mājām.
Un tajā brīdī, kad viņš palika gluži viens, notika kaut kāds klikšķis. Viņš nosprieda, ka ir pienācis īstais laiks izbeigt šo lietu. Sākās smagais paģiru laiks, kuru vajadzēja vienkārši pārdzīvot un turpināt dzīvot tālāk. Pēc pāris mēnešiem viņš tomēr spēja sākt normālu dzīvi. Sapratis, ko ir nācies pārdzīvot viņa vecākiem, puisis viņiem nelūdza neko, tikai to, lai viņi dzīvotu un priecātos par dzīvi. Pakāpeniski atgriezās normālā dzīve, bet briesmīgā pagātnes lappuse bija jau tālu aiz muguras, tikai retumis par sevi atgādinot.
Tagad viņš dzīvo ārzemēs, viņam ir mīļotā sieviete un labs darbs. Bet no narkotiku un zālītes tēmas viņš izvairās. Viņš par to zina no savas pieredzes un nevienam nenovēl tādu dzīvi.
Ir jāprot novērtēt savu dzīvi un darīt tikai to, kas jums sagādā prieku. Nedrīkst ļauties kārdinājumiem, kas jūs novedīs kapā. Un runa ir ne tikai par narkotikām, bet arī par alkoholu un cigaretēm. Novērtējiet dzīvi!
