Par pašu briesmīgāko
Ja jūsu ģimenē ir veci un smagi slimi tuvinieki, nestaigājoši invalīdi – nekaunieties lieku reizi noglāstīt viņiem roku, vai galvu, vai seju, samīļot, sakiet viņiem,ka mīlat viņus. Pat tad, ja izskatās, ka slimnieks ne uz ko nereaģē – tā ir tikai ilūzija. Mīlestība un rūpes ir vajadzīgas visām dzīvām radībām uz šīs pasaules!
Tagad es jums pastāstišu par pašu briesmīgāko.
Vai jūs zināt, ka veca sieviete – paliek sieviete arī sirmā vecumā? Bet veci vīrieši – paliek vīrieši?
Mīlestība un rūpes ir vajadzīgas visiem....
Liekas, nu un, kādā pasaulē atrodas tas vecais, slimais cilvēks? Vai komā, vai nekustīgi guļ... Bet nē, cilvēks ir un paliek cilvēks!
Šorīt no rīta baroju vīrieti. Viņam viena puse ir paralizēta. Pēkšņi, kādā brīdī, viņš centās izkāpt no gultas. Prasu viņam : „uz kurieni jūs?” Viņš atbild : „ uz tualeti vajag!” Es saku : „ Jums ir uzvilkts pampers, nav par ko satraukties. Vienkārši atslābinieties.” Viņš tik tikko spēja izrunāt vārdus, skatās uz mani ar asarām acīs : „ Kāds kauns....” Es viņu atstāju vienu,galvenais, lai tukšu šķivi ar putru būtu izēdis.
Kāds cits pacients ar ļoti fragmentāru realitātes uztveri atkal un atkal saloka roku, kurā atrodas sistēmas adata, protams, tiek pārdurta vēna, sistēmai nākas meklēt citu vietu. Māsiņa ir izmisumā, jo nav vairs, kur durt. Māsiņa noliecas tuvāk pacientam un saka : „ Nekustiniet roku! Guliet un nekustieties nemaz! Jūs pārdūrāt vēnu, nav vairs, kur durt!” – māsiņa tur viņa roku, lai cita māsiņa var ievietot katetru. Pacients skatās uz māsiņu nenovēršot skatienu, cenšoties ar savu otro roku pieskarties māsiņas sejai. Māsiņa mazliet, tā kā nobijās, skatās viņam acīs un saka : „Nekustiniet roku!” Otra māsiņa pajautāja : „Ar ko tu runā? Tu viņam neeksistē!” Bet māsiņa tur viņa roku un raugās viņa zilajās acīs. Viņš skatās tai pretī. Otra māsiņa ievietoja katetru un saka, pārbaudi, vai ir labi. Abas māsiņas aiziet. Kad māsiņa atnāk pēc piecām minūtēm – skatās, roka stāv nekustīga. Atnāk pārbaudīt pēc piecpadsmit minūtēm – roka joprojām stāv nekustīgi. Atnāk vel pēc divdesmit minūtēm, viņš guļ, roka izstiepta. Māsiņa saka : „Nu, redz, kāds malacis, visa sistēma ir iztecināta! Guliet nekustīgi, tulīt noņemšu sistēmu”. Pacients pret māsiņu pagrieza galvu un skatās virsū, tajā pašā brīdī māsiņa sajuta, ka viņa ne tikai viņam tomēr eksistē bet ir visu sapratis turot savu roku nekustīgi. Viņš drosmīgi turēja roju nekustīgu, jo māsiņa viņam to bija lūgusi.
Ja cilvēks nespēj paust savas sajūtas, tas nenozīmē, ka viņam nav tās nav. Neceriet, ka vecumā nav vēlmju, ka paralizētiem ir vienalga, ka alcheimers pārvērš par dārzenī – tas arī ir tas briesmīgākais, ka – nē.
Mazinās un pazūd iespējas, vajadzības nekur nepazūd!!!
Mīlestība un rūpes ir vajadzīgas visiem!!!
Es jūs ļoti pārsteigšu – arī mirušajiem ir vajadzīga mīlestība, cieņa un rūpes.
Es pazīstu zēnu, kurš turēja vectēva roku pēc viņa nāves, kamēr atbaruca ātrā palīdzība.
Bērēs puisis neraudāja – viņš bija mierīgs un staroja, jo prata izrādīt visu savu mīlestību un uzticību, un viņa saikne ar vecotēvu nekad nepārtrūks.
Tas ir ļoti veiksmīgs cilvēks, kurš, katru reizi ejot uz veikalu, zvana savai vecajai mātei, lai pajautātu – ko viņai atnest no veikala?
Tagad jūs zināt pašu briesmīgāko : vecums neatceļ ne jūtas, ne vajadzības, ne kauna sajūtu. Pilnīgi, neko, neatceļ!....
