Kādēļ mēs strīdamies

Ir tādi cilvēki, kas nevar mierīgi gulēt, ja nav ar kādu pastrīdējušies. Politika, bērnu audzināšana, pasaules vēsture un jautājumi par dzimumu nevienlīdzību - lai arī kāda tēma netiktu skarta, viņi visiem spēkiem raujas vārdu kaujā un gatavi aizstāvēt savu viedokli līdz pēdējam. Kas viņus vada? Un kā noturēties, ja mūs tajā rauj kā akacī?

“Strīdos dzimst patiesība?” Ka tik ne tā. Starp strīdu un diskusiju ir liela atšķirība, un, ja diskusijā tomēr var rasties kaut kas saprātīgs, tad strīds pēc būtības ir tas pats duelis. Bet kauties man nepatīk jau kopš bērnības. Es dodu priekšroku mierīgām pārrunām.

Kas ir strīds?

Strīds ir savstarpējas vārdiskas sacīkstes, kur katra no pusēm aizstāv savu viedokli, pierāda savu taisnību. Strīds ir agresīvs. Šajās sacīkstēs nav paredzēts izdzirdēt vai saprast otru, tā mērķis ir uzvara. Vai jūs kaut reizi olimpiādē esat redzējuši, ka sportisti būtu gatavi piekāpties viens otram? Laika gaitā attīstoties, strīds aizrauj, ievelk, provocē uz emocijām, var novest līdz dusmām un savstarpējiem apvainojumiem.”

Kāpēc smadzenes ir kurlas pret oponenta argumentiem

Un kāpēc pārliecība par sava viedokļa pareizību tik ļoti traucē sadzirdēt pretējus argumentus?

Nesen Londonas universitātē veiktais pētījums palīdzēja uzzināt vairāk par to, kas tādos brīžos notiek smadzenēs. Zinātnieku mērķis bija saprast, kādi neironu mehānismi vecina parādību, kas tiek dēvēta par apstiprinājuma neobjektivitāti.

Tāda kognitīvās izkropļošanas daudzveidība liek cilvēkiem izvēlēties tieši to informāciju, kas apstiprina viņu viedokli. Īpaši spēcīgi tas izpaužas tad, kad mēs esam iesaistīti emocionāli. Ilustrācijai atcerēsimies debates virtuvē par politiku, kad oponenti var sastrīdēties līdz pat kautiņam. Pārlieka pārliecība par sevi traucē cilvēkiem pārdomāt, pat ja uzrodas neapstrīdami pierādījumi viņu viedokļa aplamībai.

Eksperimentā piedalījās 75 cilvēki, kuri datora monitorā sekoja punktu kustībai. Katra dalībnieka smadzenes bija pieslēgtas pie encefalogrāfa. Balstoties uz smadzeņu aktivitāti un dalībnieku atbildēm, zinātnieki guva pierādījumus: tie, kuri bija pilnībā pārliecināti par savu atbildi, nebija spējīgi uztvert informāciju, kas to noliedz, bet uzmanīgi sekoja visam, kas kaut netieši varēja norādīt uz viņu atbildes pareizību. Bet to cilvēku smadzenes, kuri nebija tik pārliecināti par savām atbildēm, spēja uztvert argumentus gan “par”, gan “pret”.

Emocijas

Ir skaidrs, ka punktiņu pārvietošanās eksperimenta ietvaros neizraisa cilvēkā tikpat daudz emociju, kā svarīga problēma, kas skar viņu personīgi. Bet, tā kā atmiņa ir gandrīz radošs process, un arī mūsu uztvere līdzinās lēcai, caur kuru mēs skatāmies uz apkārtējo pasauli, tad jebkura mūsu sprieduma objektivitātes daļa var būt ļoti liela.

Atcerieties, piemēram, 2005.gada vasaru. Tā bija auksta vai karsta? “Laba” vai “slikta”? Esmu pārliecināta, ka divi strīdnieki ar putām uz lūpām aizstāvēs katrs savu taisnību. Jo vienam atmiņā šī vasara ir palikusi ar vienu saulainu dienu, pavadītu pie dabas kopā ar draugiem, bet otram - ar izmirkušām kājām un iesnām aizmirsta lietussarga dēļ.

Bez tam, cilvēki bieži strīdas ar saviem draugiem, ģimenes locekļiem. Un divu saimnieču strīds par to, kā jāgatavo salāti, ar ābolu vai svaigu gurķi, var maskēt attiecību skaidrošanu pavisam par citu tēmu.

Sevišķi bieži tas skar ģimeni, un tādēļ vajadzētu pameklēt, kur slēpjas patiesā problēma. Un tā vietā, lai ar sievastēvu strīdētos, ko stādīt dārzā, puķes vai kartupeļus, prātīgāk būtu apspriest domstarpības par īpašumu.

“Strīdam ir liels potenciāls”

“Manuprāt, strīdam ir liels potenciāls, bet tikai pie nosacījuma, ja ir savstarpēja cieņa, līdzīga uzmanība pret savu un otra viedokli, kā arī skaidra izpratne par savu subjektivitāti un zināšanu līmeni par strīda priekšmetu, - skaidro geštalta terapeite Anastasija Gurņeva. - Ja tomēr strīdniekam ir vajadzība nevis pēc dialoga, bet gan pēc sava ego uzturēšanas, tad te jau ir stāsts par manipulēšanu. Strīdniekam ir jāpārliecina, tātad jāpārtaisa otra cilvēka viedoklis. Bet tā jau ir vardarbības forma, un iesaistīties tādos strīdos var tikai tad, ja jums patīk vārdu cīņas.”

Taču, lai tāds strīds notiktu, jums ir jāpiekrīt tā pamatnosacījumiem:

• Patiesība noteikti ir viena. Ko tam varētu likt pretī? Cienīt atšķirības, atzīt līdzīgas tiesības uz subjektivitāti - saviem un otra cilvēka uzskatiem.
• “Patiesību zina viens no jums”. Pandēmijas laikā visi ir kļuvuši par virusologiem, ekonomiskās krīzes laikā - par spējīgiem ekonomistiem. Prasme saskatīt savu zināšanu robežas ir lieliska īpašība.
• “Katra uzdevums - pārliecināt otru”. Jums gan nav jāpiekrīt šim nosacījumam, bet bez tā strīds pārvēršas par dialogu vai vispār noplok.

Ja jūs tiekat iesaistīts strīdā

Ja strīdnieks jūs tomēr ir aizskāris, tad, lūk, būs jautājumi sevis izpētei. Piemēram:

• Ar kādu personīgo pieredzi jums saistās strīda tēma?
• Vai šajā tēmā ir idejas, kuras jūs uzskatāt par universālām patiesībām? Vai jūs vēlaties, lai strīdnieks domātu tāpat?
• Vai jums bija nojausma, kā strīdam būtu jānotiek? Vai dialogā bija pietiekami cieņas un uzmanības?
• Kāpēc jums ir tik svarīgs strīdnieka viedoklis? Un vispār, ja savai taisnībai ir tik ļoti nepieciešams, lai tai piekristu visa pasaule, vai pats strīdnieks maz ir par to pārliecināts? Kuru viņš īstenībā vēlas pārliecināt?..