Kā sirmā māmuļa apmānīja savus bērnus, kuri gribēja večiņu ievietot aprūpes namā, lai varētu sadalīt viņas naudu
Bērnu un mazbērnu pienākums ir ar cieņu izturēties pret saviem sirmajiem vecākiem. Diemžēl, ne vienmēr tas tā notiek. Pat visjaukākie vecāki vecumdienās var kļūt par nastu saviem bērniem. Dažs jau saka, ka sirmā vecumā viņi piedzīvos tādu pašu likteni. Taču arī vecāki, neraugoties uz savu cienījamo vecumu un izsīkstošajiem spēkiem, arī spēj pārmācīt savus nepateicīgos bērnus.
Vecā māmuļa bija nodzīvojusi ilgu un, kā viņai pašai likās, laimīgu mūžu. Viņas jaunības gadus bija aptumšojis karš, taču pēc tam viss sakārtojās. Visu mūžu sieviete bija nostrādājusi rūpnīcā. Viņai bija vīrs un divi bērni - dēls un meita. Diemžēl vīrs no karā gūtajiem ievainojumiem 50 gadu vecumā nomira.
Par nopelniem darbā sieviete saņēma dzīvokli, kurā tad arī mitinājās ar savu ģimeni. Pēc tam bērni izauga un izveidoja savas ģimenes. Gan dēlam, gan meitai bija katram savas grūtības ar dzīvojamo platību, tāpēc uzreiz pēc tēva nāves viņi savā starpā sāka skaidroties un dalīt savas mātes dzīvokli. Savai sirmajai mātei neviens no viņiem pat nepievērsa uzmanību.
Meita un dēls nekautrējās skandalēt arī tad, kad viņu mātei palika jau 94 gadi. Viņa bija jau tik veca, ka ne vienmēr pietika spēka pat atvērt acis. Taču tas viņai netraucēja dzirdēt it visu, ko runāja bērni.
Brālis un māsa centās viens otram pierādīt, kuram no viņiem ir vairāk tiesību uz mātes dzīvokli. Māsa apelēja pie tā, ka gaida otro bērnu, bet viņas vecākā meita jau ir liela un kārto pati savu personīgo dzīvi. Turklāt, viņasprāt, brālim kā vīrietim bija pašam jānodrošina sava ģimene ar dzīvojamo platību. Taču arī brālim bija bērni, un arī viņiem bija nepieciešams dzīvoklis. Un viņš tieši tāpat uzskatīja, ka māsas vīram ir jāparūpējas par savu ģimeni.
Šo strīdu laikā bērni pat aizmirsa domāt par savu māti. Viņa taču vēl bija dzīva un dzīvoja šajā dzīvoklī. Kāds gan liktenis viņu sagaidīja?
Patiesībā bērni domāja gan par māti. Lai varētu sadalīt dzīvokli vai arī kāds no viņiem to paņemtu sev, māte viņiem traucēja. Vajadzēja kaut kā atrisināt viņas turpmāko likteni. Brālis un māsa nonāca pie viņiem visai ērta risinājuma. Savu māti viņi nolēma ievietot aprūpes namā, cenšoties viņai iestāstīt, ka dzīve tur esot kā kūrortā, un viņai tur būšot ļoti labi.
Vecā māmuļa tobrīd aprūpi saņēma arī mājās. Pie viņas regulāri nāca aprūpētāja, kuras pakalpojumus bērni apmaksāja. Taču pēc tam, kad māte kategoriski atteicās pārcelties uz aprūpes namu, bērni pārstāja par tiem maksāt.
Bērnu vārdi līdz sirds dziļumiem aizvainoja sirmgalvi. Viņa atcerējās, kā dzima viņas bērni, kā auga mazbērni. Taču viņa ne par ko negribēja šķirties no savām mājām, jo tās viņai bija dārgas. Šeit viņa ar savu vīru bija nodzīvojusi labākos savas dzīves gadus. Šeit viņa bija laimīga. Un arī nomirt vecā māmuļa gribēja savā dzīvoklī, nevis kaut kur svešā kaktā.
Par laimi sirmgalvei talkā nāca tā pati aprūpētāja, kurai viņas bērni atteicās maksāt. Meitene nolēma nākt pie vecmāmuļas tāpat, par brīvu. Viņa kādreiz bija strādājusi aprūpes namā, tāpēc zināja, kas un kā tur notiek. Tādēļ rīkojās tā, kā lika viņas sirdsapziņa.
Tomēr šai meitene bija arī kaut kā jādzīvo, tādēļ viņa iekārtojās strādāt naktsmaiņās veikalā. Viņai sanāca pavisam maz gulēt, tomēr meitene it visā atbalstīja veco māmuļu, jo, zaudējusi savus vecākus autoavārijā, viņa bija ļoti pieķērusies savai aprūpējamai.
Reiz apciemot vecmāmuļu ieradās mazmeita ar savu draugu. Viņi ar savu uzmanību gribēja atkausēt vecmāmiņas sirdi cerībā, ka viņa sapratīs un atbrīvos dzīvokli vismaz viņu dēļ. Sākumā vecmāmiņa nopriecājās par mazmeitas vizīti, bet, kad sirmā kundze sāka kavēties atmiņās par savu dzīvi, par kara gadiem, mazmeita palūdza viņai nomainīt tēmu. Pēc šādiem vārdiem vecmāmiņa izdzina mazmeitu un palūdza vairs nekad pie viņas nenākt.
Nākamo triecienu viņa saņēma no dēla. Viņš sagaidīja, kad māte būs izgājusi uz ielas pastaigā, un strauji lielā ātrumā ar mašīnu nobrauca garām viņai pavisam tuvu tā, ka sirmgalve izbijās. Pēc tam pats aizveda māti uz slimnīcu cerībā, ka viņa nomirs no sirdstriekas.
Ārsti neprognozēja neko labu, taču vecā sieviete turpināja dzīvot, lai arī bija bezsamaņā. Slimnīcā viņa nogulēja mēnesi, bet neviens no bērniem nebija viņu apciemojis. Tikai jaunā meitene regulāri nāca pie vecās sievas.
Pēc sirmās māmuļas izrakstīšanās no slimnīcas meitene atnāca pie savas aprūpējamās, taču vairs nesastapa viņu dzīvu. Večiņa bija mirusi. Drīzumā atbrauca bērni un palūdza meitenei aiziet.
Liels bija visu izbrīns, kad izrādījās, ka sirmā māmuļa savu dzīvokli bija novēlējusi meitenei - aprūpētājai. Sirmgalves bērni vērsās pie varas iestādēm, jo uzskatīja, ka meitene ir krāpniece. Viņi pat draudēja izrēķināties, ja meitene neatteiksies no mantojuma.
Jaunā sieviete tomēr no dzīvokļa neatteicās. Viņa to pārdeva, bet par iegūto naudu atvēra silti un mājīgi iekārtotu aprūpes namu, kurā pret sirmgalvjiem attiecas ar mīlestību un īpašām rūpēm. Pamestie vecie cilvēki vismaz savas dzīves nogalē varēja izjust patiesu laimi, kura tiem bijusi liegta savu egoistisko un cietsirdīgo bērnu dēļ.