Kā atbrīvoties no apiņiem? Protams, apēst!

Kad bijām apēduši visus dārzā augušos diždadžus, ķērāmies pie apiņiem. Nē, ne tā. Sākumā apēdām ceļtekas, tad sākām rakt diždadžu saknes. Tās ir barojošas un garšīgas. Tā bija rakstīts kādā grāmatā par savvaļas augu ēšanu. Un nebija samelots – diždadžu saknes, ceptas sviestā, atgādināja ceptas sēnes.

Un tad pienāca apiņu kārta. Ak, baidos, ka šogad nebūs ko ēst, jo pagājušajā pavasarī tā pamielojāmies, ka atlikušās saknes kļuva vājas un dod tikai vājus dzinumus… Būs mazliet jāapvalda apetīte!

Bet kā gan to apvaldīsi, ja ej uz dārza tālāko galu pēc gārsas, atpakaļceļā saplūc lociņus, maigos jauno nātru dzinumus un dažas lapiņas vīgriežu, kas tik reibinoši smaržo pēc svaiga gurķa… un te, apiņi, kas cenšas “uzrāpties” pa vecā šķūnīša sienu. Dzinumi ir zaļi, jauni, svaigi un sulīgi, nu kā gan nenoplūkt?

Kamēr apiņu dzinumi nav izauguši garāki par 50 centimetriem, tie ir pat ļoti ēdami un noderīgi! Jālauž tajā vietā, kur jaunais dzinums lūzt pats. Kāda garša? … Negaidīta! Kā zirņi, tikai daudz sulīgāki. Noskaloju, sagriežu un lieku katlā pie citiem dārzeņiem. Specifisku garšu vai smaržu apiņi gan nedod, bet ir laba zaļa piedeva ēdienam.

Vai var ēst svaigu? Var, ēdam arī tā. Man labāk patīk kopā ar dārzeņiem. Piemēram, Gruzijā apiņu dzinumi ir ļoti iecienīti kā piedeva rīta omletei. Mazliet pasautē uz pannas, pārlej sakultas olas, pasniedz ar mērci.

Ja esat pārēdušies apiņus un domājat, ka tiem jūsu dārzā vairs vieta neatradīsies, raujat visus dzinumus pie pašām saknēm. Regulāri. Novājinātās saknes ar laiku ies bojā. Ne vienas dārza sezonas laikā, bet divās noteikti no apiņiem atbrīvosieties. Daļu no nevajadzīgā es tieši tā likvidēju, saknes sapuva un izžuva.

Ja tomēr nolemjat apiņus neiznīcināt, ziniet, ka savā ziņā būsiet pat ieguvējs. Mūsdienās, kad daudzi nodarbojas ar alus brūvēšanu mājas apstākļos savām vajadzībām, apiņi ir pat ļoti pieprasīts produkts.

LAI IZDODAS!