Bērni mēdz būt dažādi

Bērni mēdz būt dažādi

Un pēc tam man piedzima divi bērni… “Nu, ko? Dabūji? Dabūji? Tu vienkārši neproti viņus pareizi audzināt!” Reiz skatījos uz puisēnu, kurš veikalā taisīja histēriju, pieprasot šokolādi, un domāju – šausmas. Jūs vienkārši neprotat viņu audzināt. Mājā, kur plauktos ir daudz grāmatu, un gaisā virmo klasiskās mūzikas skaņas, bērns nesit kājas un rokas histērijā. Viņš noliek malā Šopenhauera darbu izlasi un jautā “ Mammīt, es drīkstu apēst gabaliņu šokolādes?” Es skatījos uz meitenīti, kura ar lāpstiņu sita pa galvu otrai meitenītei smilšu kastē, un domāju – fuj. Mans bērns gan nekad nesitīs otram ar lāpstiņu. Nekad un nevienam! Mājā, kur plauktos ir daudz grāmatu…., tālāk kā tekstā. Un pēc tam man piedzima divi bērni, viens aiz otra, nepaspēju pat attapties.

Kopš tā brīža meitenīte ar lāpstiņu nāk pie manis sapņos. Viņa sit man pa galvu un Šopenhauera balsī vaicā: “ Nu, ko? Dabūji? Dabūji? Tu vienkārši neproti viņus pareizi audzināt!”

Tas, ka neprotu viņus pareizi audzināt, bija atklājums numur viens. Tas, ka visi bērni – ak, kāds pārsteigums – ir dažādi, kļuva par atklājumu numur divi.

Ņemsim par piemēru meitenīti Aleksu. Istabā ir nekārtība. Sakārtosim, es viņai saku. Tagad sakārtosim, bet vakarā skatīsimies multfilmas. Meitenīte Aleksa godīgi sakārto savu istabu un vakarā skatās nopelnītās multfilmas. Tagad ņemsim puisīti Artūru. Viņš no sākuma painteresējas, cik tieši multfilmas viņš varēs noskatīties, ja sakārtos istabu. Tad viņš sāk tirgoties. Viņš ar patiesu tīksmi skandalē par tēmu, ka divas multfilmas, tas ir maz, viņam vajag trīs. Tāpēc, ka trīs multfilmas, mammīt, ir labāk, nekā divas, mammīt, manu mīļo, dumjo mammīt.

Pēc tam Artūrs ceļ Lego pili, zīmē dinozauru un risina eksistenciālas sarunas ar rotaļu kāmi. Tad atnāk un paziņo, ka “Ajtūjiņš ij ļoti piekusis, ka puncītis gib ēst, bet actiņas gib multenīti, bet jociņas un kājiņas neko nevaj padajīt!!!” Un es nezinu, kā likt Artūriņam sakārtot istabu. Sveika, meitenīt ar lāpstu!

Vai aplūkosim situāciju pie ārsta, kad jāsaņem vajadzīgās potes.

Meitenīte Aleksa baidās no ārstiem un potēm. Viņa kliedz un raujas ārā no rokām. Viņa cīnās kā lauva un neiziet uz kompromisiem. Meitenīte Aleksa ir godīgs cīnītājs. “ Visa manī” – lepni saka vīrs.

Es nezinu, kā pārliecināt Aleksu nebaidīties no potēm.

Jā, es redzu, redzu tevi, meitenīt ar lāpstu… pazūdi!

Vai KĀ TU PAVADĪJI SAVU DIENU?

Meitenīte Aleksa ļoti mīl stāstīt, kā viņa pavadījusi savu dienu. Kā no rīta atnākusi uz skolu. Satikusi Tīnu. Tad viņas gājušas brokastīs. Tur bijusi negaršīga putra, tad bijusi matemātika, tad viņas gājušas uz kafejnīcu pēc āboliem, un tā, pavisam īsi, minūtes 40.

Puisītis Artūrs ar informāciju mūs nelutina. “Tētis atveda mani uz dāziņu, mēs ēdām bjokastis, tad Maksis man iesita, tad es iesitu Maksim, tad es gulēju, tad atnāca tētis. Viss!”

Meitenītei Aleksai patīk noslēpt savas konfektes glītā lādītē, un pēc tam tās pārskaitīt un priecāties.

Puisītim Artūram patīk ātri apēst savas konfektes, un pēc tam čiept konfektes no māsas krājumiem.

Meitenīte Aleksa uzsāka skolas gaitas sešu gadu vecumā. Kad bijām uz pārrunām, Aleksa ieraudzīja uz sekretāres galda stikla briedīti. STIKLA BRIEDĪTI…! Ir taču kaut kas tāds jāizdomā! Aleksa divas stundas raudāja gaužas asaras par to, ka bez tāda briedīša viņas dzīvei nav jēgas. Turpat skolā arī raudāja. Garām gāja skolēni, stingri uz viņu nolūkojās skolotāji, bet zem sekretāres galda ļaunīgi ķiķināja meitenīte ar lāpstiņu.

Aleksa izķeksē no kēksa visas rozīnes un ēd kēksu bez tām.

Artūrs izķeksē no kēksa visas rozīnes un ēd tikai rozīnes.

Artūrs pa dienu guļ divas stundas.

Aleksa neguļ pa dienu kopš divu gadu vecuma.

Es nezinu, vai tas ir stāsts par to, ka visi bērni ir dažādi, vai par meitenīti ar lāpstiņu. Izdomājiet paši.

Aleksa nekad nav bāzusi mutē monētas, krellītes un detaļas no Lego konstruktora. Nekad – nekad – nekad!

Artūriņš mūs “priecē” joprojām. Nesen mūsu acu priekšā nezin no kurienes dabūja māsas krellītes un iebāza mutē. Labi, ka ciemos bija mana māsa un zināja, ko darīt.

Ne Aleksai, ne Artūram neinteresē muzeji. Viss, kas viņus interesē muzejos, ir paēst. Paēst muzejos parasti nedod, tātad muzeji viņus neinteresē. Sveiki, grāmatu plaukti un ausīs skanošā klasiskā mūzika.

Vēl es vienmēr esmu vēlējusies cept kopā ar saviem bērniem. Ziniet, tā idilliskā ainiņa – mamma skaistā priekšautā, blakus divi saķemmēti bērneļi, kas gatavo Ziemassvētku piparkūkas.

Man bija trīs mēģinājumi.

Pirmajā reizē izrādījās, ka man ir bīstamas formiņas. Ja tām uzspiež no nepareizās puses, var sagriezt roku. Tajā reizē Aleksa ar asinīm noķēpāja visu galdu, man trīcēja rokas, bet formiņas es izmetu.

Otrā reize bija tad, kad Artūriņš bija mazliet paaudzies. Ar jaunā, drošām plastmasas formiņām. Izrādījās, Artūram ļoti garšo mīkla. Kolīdz uz sekundi novērsos, Artūrs ar abām roķelēm stūķēja mutē jēlo mīklu. Cepumiem vairs mīklas nepietika.

Trešajā reizē zvaigznes bija mūsu pusē. Neviens nesagriezās, neviens nekakāja jēlu mīklu divas dienas pēc kārtas. Pēc cepumu cepšanas es pusi dienas berzu virtuvi, koridoru, sevi un bērnus. Un tad nolēmu – lai tie cepumi iet… Bet vakar nezin kāpēc atkal uztaisīju smilšu mīklu. Guļ tā tagad ledusskapī un draud man. Es arī esmu cīnītāja, Lepojos ar sevi!

Bet ar stikla briedīti joprojām ir problēma. Neziniet, kur var nopirkt mazu stikla briedīti, kaut viņam… Man ir aizdomas, ka meitenīte ar lāpstiņu zina. Tikai nesaka…

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!