Suņi nekad nemirst – viņi vienmēr paliek mūsu sirdīs… Nekad par to neaizmirstiet…

Mīļotā mājdzīvnieka zaudējums ir īsts trieciens ikvienam cilvēkam. Jo daudziem dzīvnieciņš ir bijis kā īsts ģimenes loceklis.

Ernests Montegjū zina, ko nozīmē zaudēt kādu, kas bijis ļoti tuvs. Kad Ernesta suns, melnbaltais pitbulterjers Bolo pārcēlās uz citiem medību laukiem, viņš nolēma uzrakstīt dažus aizkustinošus un viedus vārdus, kuri nevar neiedvesmot:

“Tas, kurš uzskata, ka zaudējis savu suni, maldās. Es nerunāšu aplinkus, bet teikšu tieši – suņi nekad nemirst. Viņi nogurst, noveco, viņu kauli sāp. Taču viņi nemirst.

Viņu dzīve ir kā smaržu kakofonija. Ziediņš, vistas kauliņš, cita suņa smaka. Un jūsējā. Lūk, kas padara viņu dzīvi pilnīgu, un ideālā pasaulē nāvei nav vietas. Pastaiga kopā ar jums, tas ir viss, kas sunim ir.

Kad jūs domājat, ka suns ir miris, tas tā nav. Viņš vienkārši ir aizmidzis jūsu sirdī. Starp citu, tur viņš luncina asti. Lūk kāpēc jums tā sāp sirds un acīs sariešas asaras. Kā gan lai neraud, ja jūsu krūtīs asti luncina laimīgs suns? Viņš jums saka: “Paldies, ka devi man vislabāko un siltāko vietiņu, kur atpūsties – pie savas sirds”.

Pēc vairākiem gadiem viņš gulēs ciešāk un ilgāk, un jūs arī. Viņš bija LABS SUNS, un jūs abi to zināt. Suņi nav “miruši”. Patiesībā tas nenotiek nekad. Viņi guļ jūsu sirdī un pamostas tad, kad jūs vismazāk to gaidāt. Tādi viņi ir! Man žēl to cilvēku, kuru suņi neguļ viņu sirdīs. Jūs esat daudz zaudējuši. Atvainojiet, bet tagad man vajag paraudāt…” Izlasot šos neparastos vārdus, nav jēgas vēl kaut ko piebilst. Liels paldies, Ernest!

Un jūs kādreiz esat zaudējuši savu mīluli?