Aizkustinošs stāsts par mīlestību un šķiršanos
Katram no mums vārds “mīlestība” nozīmē kaut ko citu un daudzšķautņainu. Bez mīlestības dzīve nebūtu iespējama. Pateicoties tai pasaulē eksistē tādi jēdzieni kā Labsirdība, Sapratne, Prieks un citas, visbrīnišķīgākās jūtas. Šis ir stāsts par mūžīgu un īstu mīlestību, bez kuras pasaule nespēj pastāvēt.
Lauka malā stāvēja Mīlestība un Šķiršanās. Tās abas lūkojās uz jauno pāri. Šķiršanās teica Mīlestībai: “Saderam, es viņus izšķiršu?!”
Mīlestība teica: “Pagaidi, es pieiešu pie viņiem tikai vienu reizi un tad tu varēsi pie viņiem iet tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzīgu – un tad redzēsim, vai spēsi viņus izšķirt,” Šķiršanās piekrita.
Mīlestība piegāja pie jaunā pāra, pieskārās viņiem, ielūkojās acīs un redzēja, ka viņu starpā sprēgā dzirkstele…
Mīlestība pagāja malā un teica: “Tagad tava kārta”.
Šķiršanās teica: “Nē, tagad es neko nevaru iesākt – tagad viņu sirdis ir piepildītas ar mīlestību. Es atnākšu vēlāk.
Gāja laiks. Šķiršanās ielūkojās mājās un redzēja jauno māmiņu ar zīdaini uz rokām. Blakus stāvēja bērniņa tētis. Šķiršanās cerēja, ka mīlestība jau pagājusi un tāpēc iegāja mājā. Bet ielūkojusies jauno vecāku acīs, viņa ieraudzīja Pateicību. Šķiršanās pagriezās un teica: “Es atnākšu pie viņiem vēlāk”.
Gāja laiks un Šķiršanās atkal apciemoja pāra māju – tajā čaloja bērnu bariņš, no darba pārnāca nogurušais vīrs, māte mierināja bērnus. Šķiršanās cerēja, ka tagad jau nu gan viņa spēs pāri izšķirt – pa šo laiku Mīlestībai un Pateicībai sen jau bija jāpagaist no viņu sirdīm. Bet ieskatījusies viņu acīs, Šķiršanās redzēja Cieņu un Sapratni. “Es atnākšu pie viņiem vēlāk” – Šķiršanās teica.
Gāja laiks. Šķiršanās atkal apciemoja viņu māju. Redz, ka bērni jau izauguši, tēvs ar sirmu galvu kaut ko tiem skaidro, sieva gatavo vakariņas. Ielūkojusies tiem acīs, Šķiršanās vīlusies nopūtās, jo redzēja viņu acīs Uzticēšanos. “Es atnākšu vēlāk” – teica Šķiršanās un aizgāja.
Pagāja vēl kāds laiciņš. Šķiršanās ielūkojās mājās un redz, ka pa istabu skraida mazbērni, kurās kamīns, bet pie tā sēž salīkusi sieviete. Šķiršanās skatās un domā pie sevis: “nu re, šķiet mans laiks ir pienācis”. Gribēja ielūkoties vecenītei acīs, bet tā piecēlās un izgāja no mājas. Šķiršanās viņai sekoja. Vecenīte devās uz kapiem un apsēdās pie kādas kopiņas. Tā bija viņas vīra kapa vieta.
“Šķiet, esmu nokavējusi, - nodomāja Šķiršanās, - laiks visu padarījis manā vietā”. Un Šķiršanās ielūkojās vecenītes saraudātajās acīs. Tajā viņa redzēja Atmiņas – Atmiņas par Mīlestību, Pateicību, Cieņu, Sapratni un Uzticēšanos…