6 olas par 25 centiem, vai nu es eju prom?! Stāsts, kas jāizlasa ikvienam
Stāsts kopēts no "Facebook" ieraksta.
Viņa pajautāja viņam:
- Par cik Jūs pārdodat olas?
Vecais vīrs atbildēja:
- 5 centi gabalā.
Viņa teica:
- Es ņemšu 6 olas pa 25 centiem vai nu arī es eju prom!
Vecais vīrs atbildēja:
- Labi, ņemiet tās par to cenu. Varbūt tas būs labs sākums, jo šodien vēl neko neesmu pārdevis.
Viņa paņēma olas un ar ieguvuma apziņu devās prom.
Viņa iesēdās savā mašīnā un kopā ar savu draugu devās pusdienās uz savu iecienītāko restorānu.
Tur, kopā ar savu draugu, viņi pasūtīja visu ko vēlējās, neko sev neatsakot, bet visu neapēda. Tad viņi apmaksāja rēķinu. Pusdienas izmaksāja ne pārāk dārgi - 50 eur (rēķins 44 eur) un atlikumu atstāja “tējai”.
Šis stāsts ir pilnīgi normāls restorāna īpašniekam, bet ne nabaga olu pārdevēja acīs.
Kādēļ mēs vienmēr izrādāmies, ka mums ir spēks un vara, kad iepērkamies pie tiem kam tas visvairāk vajadzīgs? …un kādēļ mēs esam dāsni pret tiem kuriem nav nepieciešama mūsu labestība?
Fragments no Lī Kuanju (ilggadējais Singapūras premjerministrs, kurš no nabadzīgas salas tikai 30 gadu laikā padarīja to par vienu no bagātākajām valstīm pasaulē) grāmatas: …”mans tēvs, par augstu cenu, pirka parastas lietas no nabadzīgajiem, neraugoties uz to, ka tās viņam nebija vajadzīgas. Es pajautāju viņam, kādēļ viņš tā dara? Tad mans tēvs atbildēja: “dēls, tā ir labdarība.”
Kad picērijā Jūs atstājat 1-2 euro dzeramnaudu (tā tač ir pieņemts), tad atcerieties par to, kad pie stacijas paejat garām tantiņām, kas pārdod dilles vai ziedus par 50 centiem.
Daudzi, protams, tikai šo izlasīs un aizmirsīs, bet ja Jūs domājat, ka cilvēkiem ir jāaizdomajas par pašu rīcību, tad padalieties…