Zeme dārzā, kas bija kā akmens, nu kļuvusi kā pūka. Bez mēslošanas. Dalāmies pieredzē

Nopirkām zemes gabalu ar mājiņu. Taču dārzs sanāca nelielā slīpumā uz upes pusi, attiecīgi auglīgā zemes kārta ar lietu tika noskalota un augšgalā bija stipri plānāka, bet lejasgalā biezāka. Dziļāk zem auglīgās kārtas bija māli. Pavasaros visi gaidīja, kad atbrauks traktors un par attiecīgu samaksu uzars zemes gabalu, lai uzreiz pēc tam stādītu kartupeļus. Un, ja dārza lejasgalā zeme bija vēl daudzmaz mīksta, tad augšgalā, kur melnzeme bija pavisam plāna, arkls pieķēra klāt mālus, un tas viss sajaucās, apstrādājot ar lāpstu, atleca gabaliem, un, ja šos gabalus nesašķēla, tie izžuva un kļuva cieti kā akmens.

Kaut ko mēs darījām nepareizi, un arī stādīšanas laiks bija atkarīgs vienīgi no traktora. Pāršķirstījām kaudzi dažādu autoru literatūras. Rezultātā sapratām, ka pie vainas ir pārāk dziļa aršana.

Augsnes auglīgumu nodrošina augsnes organismi (mikroorganismi, tārpiņi, kukainīši, visādas kūniņas utt.). Tie dzīvo katrs savā slāni un ir adaptējušies pie sava mikroklimata. Augsnē ir smalkas ejas, atveres no puvušām saknītēm, kur no gaisa uzkrājas mitrums, notiek gāzu apmaiņa utt. Un tagad iedomājieties, kā arkls to visu apgriež, tie organismi, kas bija virskārtā, tuvāk saulei, nonāk apakšā aukstumā un tumsā, bet dziļie organismi - virspusē saulē, visas ejas tiek izjauktas, viss faktiski iet bojā, un ir vajadzīgs laiks, lai tas atjaunotos.

To visu sapratuši, mēs atteicāmies no uzaršanas un sākām pavasarī tikai kultivēt augsni, cenšoties padarīt kultivēšanas dziļumu minimālu. Kultivēšanas laikā arī stādām kartupeļus.

Bonusā vēl tas, ka tagad stādīšanas datumu mēs izvēlamies paši. Nu ir pagājuši 2 gadi, un augsne ir kļuvusi mīksta kā pūka, un strādāt uz tās ir īsta bauda.