Visam reiz pienāk beigas..
Visam reiz pienāk beigas. Pilnīgi visam. Katrs dzīves posms ir ar beigām. Nav bezgalīgo stāstu. Ir tikai īsie stāsti. Bet labā ziņa ir tāda, ka ar katrām beigām nāk jauni sākumi. Ka nav jāturpina iesāktais, bet var darīt visi pavisam savādāk. Kā bērniņa piedzimšana. Tik daudz īso stāstiņu. Pirmais stāstiņš beidzas ar brīdi, kad uzzini, ka esi stāvoklī un sākas nākamais – tev jau kļūstot par citu cilvēku. Un kad piedzimst mazais, jau atkal kaut kas ir beidzies un ir radies jauns sākums – tev kļūstot par ko citu. Un bērnam augot, beigas mēdz pienākt te ātrāk, te vēlāk – reizēm paiet gads, reizēm pāris nedēļas, kad mazulis jau ir ko jaunu iemācijies un mazliet palecies savā attīstībā tā, ka gan pats, gan tu jau esat tapuši par ko citu. Un tā ar katru dzīvē nozīmīgu soli, tu sasniedz jaunas un jaunas beigas, radot jaunus un jaunus sākumus.
Vai beigas iestājas pie nozīmīga strīda, kad vari izlemt, ko darīt tālāk ar attiecībām – nākamo stāstu veidot pozitīvāku vai balstīt uz jauniegūto sāpi. Vai beigas iestājas diviem cilvēkiem aprecoties – ko darīsim viens ar otru tālāk? Reizēm beigas pienāk pavisam vienkārši – no rīta pamosties un zini, ka ir pienākušas kā beigas. Pamosties it kā savā gultā, savās mājās, bet zini – tas ir beidzies... pamosties kā svešā vietā. It kā diena parastā, it kā viss pa vecam, bet zini – kaut kas ir beidzies.. tev blakus ir tik tuvi, bet tai pat laikā tik sveši cilvēki... Un vai tas ir slikti?
Beigas pienāk visu laiku. Visam. Ir muļķīgi meklēt kādu ar kuru nekas nebeigsies. Nekad. Un tas pat būtu briesmīgi, ja nebeigtos. Nedodot vietu jauniem sākumiem, jaunām iespējam. Ar to pašu cilvēku. Vai citu.... Nebeidzamies stāsti, kur viss jau ir beidzies – kur nekad nekas nav palicis uz mūžu. Pat paši. Ik brīdi augot, mainoties. Un ar katrām beigām rodot jaunas iespējas un sapratni – vai vēlies turpināt šo ceļu kopā tieši ar šo cilvēku, vai turpinat iet vienā virzienā. Vai varat rast jaunu sākumus viens ar otru? Vai viss patiešām ir beidzies…
Jo vieglāk spēsi atlaist pagātni, vieglāk iemācīsies pārvarēt beigas un pievērsties nākotnei, jo jautrāk tev būs. Cik daudz vecāki nespēj sevī atrast pieņemšanu un mīlestību pret savu bērnu, ar nožēlu atceroties, cik jauks viņš bija, kad bija pavisam mazs. Nevis šis, jau pieaugušais cilvēks, tik pieaudzis un nesaprotams… Vai attiecības – kas sen jau balstās uz tām pagātnes atmiņām par to, ka reiz bijām iemīlējušies un mums kopā bija labi… bet tas stāsts sen jau beidzies… un sen jau guli blakus svešiniekam. Ar kuru ir ērti. Varbūt pat jautri. Bet tukši… Kā ar kaimiņu, ar kuru nez kāpēc kopā guli, ēd, atpūties… svešinieks tavā dzīvē. Ar kuru nespēj izveidot jaunus, satraucošus sākumus. Ar kuru katrs jauns sākums ir balstīts uz sadzīvisko ērtību, komfortu, pieradumu… Tik tuvs un tāls vienlaicīgi…
Tā ir māksla – atlaist pagātni, mācēt veidot jaunus sākumus, kuri patiešām būtu jauni, nevis vēl ieķērušies pagātnes ēnā… nevis pagātnes turpinājums, bet jauns sākums… kaut tai pašā vietā, kaut ar tiem pašiem cilvēkiem, bet pilnīgi ko jaunu – bez pagātnes ēnām. Beigas nav bēdīgas. Pat, ja pamosties blakus tam tuvajam svešiniekam un savās mājās skaties griestos, nesaprotot ko vēl te dari. Tu cerēji, ka šis sapnis būs mūžīgs, bet tas beidzās... Kā viss reiz beidzas. Un tev blakus ir cilvēks, ar kuru neveidojas jauns kopīgs stāsts. Tikai velkat veco stāstu līdz, mēģinot to vēl noturēt. Aiz mākslīga smaida cenšoties noslēpt to, ka viss jau ir beidzies...
Bet varbūt pavisam otrādi? Sen jau meklē izeju un jaunus sākumus, nespēj atrast vietu pats savās mājās, ģimenē... un te pēkšņi no rīta pamosties, ieklausies kā klusi miegā šņākuļo tava ģimene, tie, kuri tev jau ir kļuvuši tik tālu, un saproti, ka laiks ir jauniem sākumiem – iepazīt vienam otru no jauna. Pa īstam. Un veidot jaunus, satraucošus, interesantus stāstus kopā...
Arī šodien kaut kas beigsies. Kādam kaut kas sāksies. Reizēm pietiek ar vienu mirkli, lai pieliktu kam punktu. Bez liela iemesla, vienkārši tā pat – jo kaut kas ir beidzies. Kāds stāsts. Kādas emocijas. Kaut ko esi gatavs atlaist un atstāt pagātnē. Vai tās būtu dusmas, vai iedomas, vai savs egoisms. Vai cilvēks... vai saplīst mīļotā kafijas krūzīte un tu pavisam viegli sirdi to izmet...
Beigas cilvēkus baida, bet patiesībā tā ir pati labākā sajūta – beigas. Kad ar vieglu elpas vilcienu vari no sevis palaist visu prom. Visu, kas tur bija turējies, ieķēries un neļāva tev kustēt. Labais, sliktais – vienalga vai dusmas, aizvainojums vai pat mīlestība. Tas, kas jau bija gatavs iet, ar vieglu elpas vilcienu aiziet. Un tev tik atliek neturēt to ciet, bet ļauties... ļauties jauniem sākumiem. Tu... jau zini kāpēc jūties šodien vientuļi, noguris, kāpēc tas, ko mīli vairs nenes to prieku. Tu jau zini, kas ir tas, ko vēlies atstāt pagātnē, tās beigas, ko līdz šim mirklim esi novilcinājis. Tu jau zini, pat ja pretojies tam. Tu jau zini pēc kā tava roka vairs nestiepjas, pēc kā sirds neilgojas. Varbūt daudzus gadus tas ir bijis tavā dzīvē, esi ieguldījis savas emocijas, domas, darbu tajā un... tik žēl, ka tas ir beidzies. Aizvērt durvis, aizslēgt tās un atstāt pagātni... Varbūt ir skumji un ilgojies atpakaļ, bet tevī iekšā ir atvieglojuma sajūta – tas reiz ir beidzies. Tu zini ka tā tam jābūt, ka sen jau sevi smacēji turoties pie tā, kas sen vairs nav... Jauns ceļš, jauni sākumi... jauns stāsts...