Skaties uz to pozitīvi! - sliktākā frāze, ko var pateikt nelaimē nonākušam cilvēkam

Pozitīvās domāšanas ideja ir nonākusi pie mums no ASV, taču arī daudzās citās rietumu valstīs cilvēku vidū pastāv uzskats, ka ir “jādomā pozitīvi”, “ir jāorientējas uz iekšējiem resursiem, un problēmas jāuztver, kā interesanti “izaicinājumi”.

Ir neiespējami, un tas arī nav vajadzīgs, meklēt pozitīvo savās nelaimēs un slimībās. Tas viss ir izdomāts tikai tādēļ, lai būtu iespēja piedāvāt cilvēkiem neskaitāmus pozitīvas domāšanas un pašattīstības kursus.

Ir jādomā par to, kā izvairīties no nelaimes turpmāk, jāpieņem problēma un jāsāk tā risināt. Ja mēs meklēsim “prieku” savās nelaimēs un slimībās, tas tikai iedzīs vēl dziļākā depresijā.

Tas tādēļ, ka pozitīvi domāt šādā situācijā ir vienkārši neiespējami, taču tajā pat laikā cilvēks, kurš saklausījies padomus par pozitīvo domāšanu, nodomās, ka tikai viņš nespēj tikt galā ar savu garastāvokli - jo grāmatās un rakstu slejās taču ir aprakstīti tik daudzi pozitīvās domāšanas piemēri!

Nelaimes ir jāpārvar - tas ir vienīgais instruments! Nevis priecāties par slimībām, bet nekrist izmisumā.

Labākais piemērs, kā pārvarēt nelaimi, ir aprakstīts Borisa Poļevoja romānā “Stāsts par īstu cilvēku”, kur galvenais varonis nebūt nepriecājas par savu slimību un invaliditāti, viņš to pārvar trenējoties, nevis ar priecīgu pašapmānu.

Un šāda pieeja no psihiatrijas viedokļa ir fizioloģiska. Kas notiek depresijas brīdī? Cilvēka emocionālais stāvoklis ir nomākts, viņš nespēj rast izeju no situācijas, bet fiziskais stāvoklis - ķermenis nosacīti ir kārtībā un vēlas darboties un kustēties. Taču galva nezina, kas jādara šajā situācijā, un tādos brīžos parasti arī notiek suicīdi, jo tā ir visvienkāršākā darbība, ko cilvēks var izdomāt , ja viņam nav citu rīcības šablonu. Ārsti šādās situācijās piedāvā liegt cilvēkam kustēties, samazināt viņa fizisko spēku, kamēr galva neatrod citu problēmas risinājuma variantu. Agrāk tādus pacientus sasēja un piefiksēja pie gultas, tagad dot nomierinošos līdzekļus ar tādu pašu efektu.

Tautā populāra pieeja problēmas risināšanai ir alkohols, efekts ir līdzīgs - apreibis cilvēks nav spējīgs pakustēt, taču tā nenotiek ar visiem, reibuma sākotnējā stadijā cilvēks var pagūt izdarīt neatgriezeniskas muļķības.

Reliģija piedāvā pārdzīvot šos brīžus lūgšanās, tas varētu būt labs risinājums. Līdz tam brīdim, kamēr situācija nav atrisinājusies, cilvēks ir aizņemts ar lūgšanām un gaida palīdzību no Dieva.

Jūs redziet, ka šeit nav variantu priecīgā problēmas risināšanas aizmirstībā, senču gadu simtiem uzkrātā pieredze un psihiatrija nepiedāvā izvēdināt galvu, apmeklēt kādu jautru pasākumu utt.

Kādēļ? Jo tas ne ar ko labu nebeigsies. Samierināšanās un pārvarēšana - tas ir viss, kas vajadzīgs.

Tie, kas nopietni slimo vai pārdzīvo kādu citu smagu krīzi, izjūt spiedienu pozitīvi uztvert situāciju. Taču tikai nedaudzi skaļi runā par to, ka vispār jau slimot - tas ir briesmīgi, un labāk ar viņu tas nekad nebūtu noticis.

Jums ir jāatgūst savas tiesības domāt, ka reizēm viss ir vienkārši slikti, un punkts.