Sirmā māmuļa lūdza Dievu iedot pavisam nedaudz naudiņas ēdienam. Atbilde nebija ilgi jāgaida

Nesen es pārcēlos uz jaunu dzīvokli citā pilsētas rajonā. Jaunajā vietā es vispirms aizgāju uz vietējo lielveikalu. Tirdzniecības zālē es ieraudzīju sirmu māmuļu, kurai kājās bija gumijas čības. Vecā sieviņa tikai skatījās uz pārtikas plauktiem, taču neko neņēma. Es uzreiz sapratu, ka viņa dzīvo ļoti trūcīgi. Es no sirds gribēju viņai palīdzēt.

Es paņēmu māmuļu pie rokas un staigāju kopā ar viņu pa veikalu. Groziņā saliku visus tos produktus, uz kuriem viņa skatījās. Večiņa uztraucās, ka viņu neizlaidīs caur kasi. Veikala darbinieki jau labi zināja, ka sirmgalvei nav naudas.

Taču pie kases par visiem pirkumiem norēķinājos es pats. Bet produkti groziņā bija priekš sirmās māmuļas. Viņa jutās tik ļoti aizkustināta, ka pat apraudājās. Izrādījās, ka tieši tajā dienā viņa bija lūgusi Dievi iedot viņai kaut nedaudz naudiņas ēdienam, un Dievs viņu saveda kopā ar mani.

Es palīdzēju māmuļai aiznest smago somu līdz mājām. Viņa dzīvoja jaunā daudzdzīvokļu mājā, kurā viņai bija iedots dzīvoklis nojauktās mājas vietā. Dzīvošana šajā mājā bija visai dārga. Komunālie maksājumi paņēma visu sirmgalves pensiju, bet savu vienīgo meitu viņa bija apglabājusi pirms 4 gadiem.

Mājas iemītnieki zināja par večiņas trūcīgo stāvokli, tomēr neviens nebija iedomājies viņai kaut kā palīdzēt.

Kopš tā laika es bieži apciemoju savu jauno paziņu. Dzerot tēju, vecmāmiņa man stāsta daudz interesantu notikumu no savas dzīves.