Sieviete adoptēja puisīti, no kura visi bija atteikušies. Pēc gada puisēnu vairs nepazīt…

Sieviete adoptēja puisīti, no kura visi bija atteikušies. Pēc gada puisēnu vairs nepazīt…

Dažreiz mūsu sirdī ir tik daudz mīlestības, ka pietiek, lai padarītu pasauli labāku. Šis ir stāsts par kādu amerikāņu sievieti Priscillu Morsu. Tas pārsteidz ar to, cik plaša sirds var būt dažiem cilvēkiem. Priscilla un viņas vīrs ir vidēji statistiskā amerikāņu ģimene, kas jau izaudzinājuši divus savus bērnus. Pēc tam viņi saprata, ka varētu kļūt par vecākiem vēl kādam bērniņam, taču nu jau kādu adoptējot. Par tādu kļuva puika ar Dauna sindromu un iedzimtu sirds kaiti. Viņš tika audzinātsar lielu rūpi un mīlestību.

Reiz izskatot sociālos tīklus, Priscilla uzdūrās kāda puisēna fotogrāfijai, kas viņu vienkārši satrieca. To ieraudzījusi, sieviete nespēja valdīt asaras. Puisēnu sauca Raiens un viņš nemaz neizskatījās pēc septiņus gadus veca bērna. Tik izkāmējis, ka līdzinājās kādai lellei, un tikai viņa skumjais smaids liecināja, ka tas ir cilvēciņš.

Izlasot viņa anketu, bija redzams, ka zēnam ir ļoti daudz dažādu slimību un viņa īstā māte izlēmusi no bērna atteikties. Viņam bija distrofija, mikrocefālija un skolioze. Bija redzams, ka bērnu namā viņš nav bijis labi aprūpēts, pat turēts badā. Priscillai bija skaidrs, ka tieši viņai ir jārūpējas par šo bērniņu. Bija tikai viena būtiska problēma – puisēns atradās Bulgārijā.

Sieviete un viņas vīrs ne mirkli nedomājot piezvanīja bērnu aprūpes centram un jau pēc neilga laika visi nepieciešamie dokumenti bija nokārtoti.

“Kad es pirmo reizi ieraudzīju Raienu, viņš līdzinājās skeletam… Es biju šokā. Man bija nepieciešamas divas – trīs bērnu nama apmeklējuma reizes, lai pārvarētu šoku no redzētā. Puisēns bija tikko dzīvs,” – stāsta Priscillas vīrs. Puisēns bija ekstrēmi kalsns, nerunāja un visu laiku skatījās vienā punktā. Viņa muskuļi jau bija sākuši atrofēties. Bija iespēja, ka zēns nepārcietīs pārlidojumu. Taču Priscilla ar vīru tomēr nolēma vest zēnu uz ASV un uzreiz ievietoja viņu slimnīcā. Tur par zēnu rūpējās kvalificēti ārsti, viņš tika barots intravenozi.

Pagāja gads, kopš Raiens nokļuva ģimenē, un puisēnu vairs nebija iespējams pazīt. Viņš ir pieņēmies svarā, aktīvi attīstās un cenšas panākt savus vienaudžus. Patlaban viņš mācās runāt un uzrāda labus rezultātus. Pats viņš vēl nestaigā, taču vecāki neatmet cerību, ka tas kaut kad notiks un dara visu nepieciešamo, lai zēnam palīdzētu. Smaids visu laiku rotājas zēna sejā.

“Viņš ir vislaimīgākais zēns, kādu man izdevies sastapt. Viņš no rīta pamostas laimīgs un vakarā iet gulēt laimīgs. Viņš ļoti reti raud. Visi bērni viņu mīl. Viņš ir mūsu bērniņš.”

Nekāds karalis viņš nav: Kirkorovs bez kosmētikas un parūkas Kosmētika ir tik pierasta lieta. Miljoniem sieviešu ik rītu pošoties uz darbu, krāso acis, lūpas, ies

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!