Kāpēc es izmetu VISAS rotaļlietas

Kāpēc es izmetu VISAS rotaļlietas

Šajā gadā man bija jauns mērķis - atbrīvoties no visa liekā un padarīt dzīvi vienkāršāku. Pēdējo deviņu mēnešu laikā es atdevu prom aptuveni 75% bērnu rotaļlietu un atstāju tikai tās, par kurām bērni patiesi izrādīja interesi. Un domāju, ka visu daru pareizi.

Pārāk daudz lietu

Neskatoties uz to, bērniem joprojām bija pārāk daudz lietu. Jūnijā mūsu ģimene devās uz reptiļu parku Orlando. Pēc pastaigas mēs ar vīru nolēmām pusdienot dinozauru stilizētā restorānā. Kamēr stāvējām rindā meita bija dabūjusi bezmaksas rotaļlietu. Kau arī mēs viņai teicām nē, kopš tā brīža viņa ne par ko citu vairs nedomāja.
Kādā jūlija rītā es impulsīvi izdarīju to, kas citiem vecākiem varētu šķist briesmīgi. Es izsviedu VISAS rotaļlietas. Pirms tam vairākas reizes dienā man bija jāvāc viņu mantas. Kad meitenes saprata ko daru, viņas pārņēma šoks, bet pēc brīža viņas jau nāca palīgā un krāmēja mantas kastēs.

Es pat iedomāties nevarēju cik kardināli šis spontānais lēmums izmainīs mūsu dzīves. Pēc četrām nedēļām mēs ar bērniem devāmies uz jūru un novēroju, ka krasi ir izmainījusies bērnu uzvedība. Vairs viņi nedīca, lai nopērk to un šito, veikalos rotaļu plauktiem viņi varēja paiet garām bez problēmām. Bez paskaidrošanas viņi saprata, ka tagad pats galvenais ir kopā pavadītais laiks.
Viņi kļuva daudz tuvāki un cienīja to, kas viņiem jau ir, tā vietā, lai visu laiku skrietu nezin ko un gribētu nezin ko. Tāpat viņi kļuva daudz mierīgāki un radošāki, kā arī pārstāja tik daudz strīdēties. Kad es viņiem iedodu kādu rotaļlietu (nē, es neizmetu visu), piemēram, Lego vai konstruktoru, viņi ar to spēlējas gandrīz visu dienu.

Kad man dzima bērni es biju laimīga, ka varu bērniem dot to kā man nebija. Man sķita, ka daru viņus laimīgus ar dažādām rotaļlietām. Es pirku mantas, ja viņi bija bēdīgi vai ja vēlējos "aizbāzt" sevī kādu tukšumu. Bet patiesībā TĀ BIJA VĒL VIENA LIETA, kuru nopirku, lai aizmālētu acis problēmai, kura bija dziļāka.
Lietas pašas par sevi nav ļaunas. Bet mums ir ieradums domāt, ka tas, kas mums pieder nav pietiekoši labs. Tiekšanās pēc visiem pasaules labumiem liek mums aizmirst par to, kas patiešām ir svarīgs. To es aptvēru brīdi, kad bērniem atņēmu rotaļlietas un šķiet, ka tas bija viens no maniem labākajiem lēmumiem.

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienjies mūsu sekotājiem

Aizvērt