Esmu ārsts. Man ir jāārstē cilvēki. Taču mūsdienu realitāte liek darīt pavisam ko citu...
Sociālajos tīklos plašu rezonansi bija guvusi kāda vēstule no ārsta, kurš bija aizgājis no darba slimnīcā. Tajā tika atklāta visa kailā patiesība par to, kas patiesībā notiek mūsdienu medicīnā…
‘’Es nespēju vairs pilnvērtīgi strādāt apstākļos, kādos ir nostādīti mani kolēģi.
Es nespēju uzturēt savus bērnus par to naudu, ko man maksā mūsu valsts. Bet izspiest ‘’pateicības’’ no saviem pacientiem man neļauj audzināšana.
Es nespēju atbildēt ar smaidu uz piedzērušos tipu nekaunību. Es nespēju laist gar ausīm frāzes ''dakter, jums tas ir jādara’’, ‘’tas ir jūsu pienākums’’, ‘’ja jūs to nedarīsiet, es sūdzēšos’’.
Esmu noguris būt neaizsargāts, kad jebkurš neapmierinātais var uzskricelēt sūdzību, pēc kuras man nāksies sniegt paskaidrojumus un zaudēt savu tik dārgo darba laiku.
Esmu noguris nākt uz darbu septiņos, bet mājās doties tad, ‘’kad pabeigšu’’, jo citādi nepagūšu sakārtot visus papīrus.
Es vairs nespēju tā vietā, lai ārstētu pacientus, sekot tam, lai būtu pareizi aizpildīta visa medicīniskā dokumentācija, lai būtu precīzi sagatavotas visas atskaites par iepriekšējo mēnesi, par to, lai būtu pareizi sarakstītas pacientu medicīniskās kartes un lai būtu izpildīta prasība nozīmēt mazāk dārgus medikamentus.
Es tā vairs nespēju!
Es gribēju kļūt par ārstu. Es gribēju ārstēt cilvēkus un saņemt par to pieklājīgu algu. Nesanāca. Apdrošinātā medicīna un optimizācija pārvērta mani no ķirurga par rakstvedi ar grāmatveža iemaņām. Par skricelētāju, kurš dreb par katru komatu slimības vēsturē un katrām nozīmētajām analīzēm.
Nevienu neinteresē, kā es ārstēju cilvēkus. Visus interesē tikai tas, kā es aizpildu medicīnisko karti, lai apdrošināšanas kompānija neuzliktu sodu par nepareizi izdarītu ierakstu. Arī pacientus neinteresē manas meistarības līmenis.
Viņus interesē mans smaids, tas, ko esmu šodien ēdis. Un vēl - lai būtu ‘’mazāk ķīmijas’’ un noteikti ‘’izpilināt sistēmu’’. Mans galvenais darbarīks nav vis skalpelis, vēl mazāk galva. Mans instruments ir pildspalva. Jaunie ārsti, kas atnāk tikko pēc institūta, sākumā tam netic. Tikai pēc 3-4 nedēļām viņi sāk apzināties, kādā purvā ir iestrēguši. Taču atpakaļceļa vairs nav…
Viss...Es esmu rakstvedis! Es strādāju ar dokumentiem. Esmu gatavs saņemt par to algu, tikai tādā gadījumā es nedrīkstu saukties par ārstu. Ārsta devīze ir “Dot gaismu, pašam sadegot!’’ Es esmu ārsts, man ir jādziedina slimie. Taču mūslaiku dzīves reālijās es sniedzu cilvēkiem medicīniska rakstura pakalpojumus. Es negribu izdegt veltīgi, saprotot, ka mans darbs nevienam nav vajadzīgs, un mana profesija no prasmīgas mākslas ir pārvērtusies par apkalpojošo sfēru.
Dārgie cilvēki! Ļaudis! Esmu noguris. Es aizeju...Neslimojiet!’’
