Esam jau tik tālu – kā mēs bērnos nogalinām pašsaglabāšanās instinktu

Esam jau tik tālu – kā mēs bērnos nogalinām pašsaglabāšanās instinktu

Situācija varēja kļūt smieklīga, ja vien nebūtu tik skumja. Manas draudzenes dēls salauza roku. Saprotiet, puikam ir gandrīz astoņi gadi. Burtiski dažas dienas atpakaļ viņš pirmo reizi izgāja laukā viens pats. Pēc pusstundas roka bija lauzta.

“Es tā arī zināju, viņš vēl nevar iet ārā viens pats, bez pieskatīšanas”, raudāja māte. Bet puikam taču ir jau gandrīz astoņi gadi. Un viņš savā vecumā vēl nav spējīgs saprast, kas viņam var būt bīstami, bet kas – nē. Un tās ir pāraprūpes sekas, kad viņa vietā visu izlemj pieaugušie – mamma, tētis, vecvecāki. Šo pārāprūpi vecāki izrāda situācijās, kad tā galīgi nav vajadzīga, kad bērns atrodas sev ierastā vidē, kad dienu no dienas veic vienu un to pašu. Arī pastaigas – vēlams iežogotā vietā un ļoti normētas laika ziņā, jo vecākiem taču nav laika visu dienu pavadīt ar bērnu laukā un izskaidrot visas iespējamās situācijas.

Mājās, turpretī, ir planšete vai dators, spēles, kuras ir atbilstošas vecumam, un arī ar aizsardzības funkciju. Kad puisēns bija pavisam mazs, mamma ar viņu datorā spēlēja spēli par dalmāciešiem. Vairs precīzi neatceros sižetu, taču tur bija kaut kas saistīts ar kucēnu pārvietošanu. Kucēns var nokrist un sasisties, taču to dators nerādīja. Pēc tam viss atkal sākās no sākuma, no saglabātās vietas, un viss ok. Tā dzīvojot, bērns neiemācās pats izvērtēt riskus un bīstamas savai veselībai situācijas. Pierod, ka mamma vai vecmāmiņa (visbiežāk tieši viņas) paglābs, pasargās, pateiks, kur jābūt uzmanīgam. Un bērna galvā nostiprinās doma – ja viņš kaut ko dara, bet paniska vecāku kliegšana neseko, tātad – viss kārtībā. Un pat rotaļlietas nevar bērnam palīdzēt sākt izvērtēt situāciju objektīvi, jo rotaļlietās arī vienmēr viss ir kārtībā (pretējā gadījumā tās var kaitēt bērna psihei).

Un rezultātā… mums ir tas, kas ir. Bērni, kas uz mirklīti atstāti bez uzraudzības, kļūst pilnīgi nepiemēroti dzīvei. Viņi neprot paši sevi pasargāt. Jā, ūdens ir bīstams, teorētiski tajā var noslīkt, taču tētis un mamma klusē, tātad drīkst kāpt upē. Jā, uguns ir bīstama, teorētiski var apdedzināties, bet mamma un tētis klusē. Jā, augstu kāpt ir bīstami, agrāk tika aizliegts, taču tagad klusē, tātad drīkst, nekas slikts nedraud. Ziniet, pastiprināta uzmanība ir nepieciešama tad, kad bērns nokļūst jaunā situācijā, sev nepazīstamā vietā. Bet kad viņš ir mājās, savā ierastajā vidē, bērnam jādod pēc iespējas lielāka brīvība. Nē, ne jau jāpamet likteņa varā, bet nevajag kontrolēt katru viņa soli. Lai viņš iemācās mijiedarboties ar pasauli un paliek vesels un neskarts.

LAI IZDODAS!

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!