Vīrs nekad neredzēja savas mātes īsto attieksmi pret mani. Viņš atstāja mazmeitu ar viņu, es izdzirdēju vīramātes bļāvienus un savas meitas raudas.

Es parādīju fotogrāfiju ar vīramātes plaukstas nospiedumu uz meitiņas augšstilba, jo stāstīt par notikušo bez pierādījumiem nebija jēgas.
Vīrs nekad nebija ticējis mātes divkosīgajai rīcībai, un no fotogrāfijā redzētā bija šokā. Viņš gribēja kaut ko teikt, bet nevarēja atrast īstos vārdus… Es parādīju datorā ierakstīto meklējumu vēsturi. Vīrs piesarka, uzvilka mēteli un teica: - Es drīz būšu atpakaļ. Man jāuzdod mātei daži jautājumi.
Atgriezies no mātes apmeklējuma, viņš mani apskāva un teica, ka vairāk viņas mūsu dzīvē nebūs. Viņš atteicās paskaidrot sīkāk. Es, protams, vēlējos, lai mana divkosīgā vīramāte pazūd no manas dzīves. Bet ne jau tā – par mērauklu ņemot mana bērna veselību. Es piedevu vīra melus, viņš tiešām bija gribējis kā labāk, un viņam pat prātā nebija ienācis, ka viņa miesīga māte varētu nodarīt pāri savai mazmeitiņai.
Es redzēju, cik vīram ir smagi, viņš bija ļoti vīlies sev tuvā cilvēkā. Lūk, ko vīramāte ar savu naidu un rīcību bija panākusi – no viņas atteicās viņas pašas dēls. Vakarā, kad vīrs un meitiņa jau gulēja, es sēdēju un domāju, ka viss varēja beigties arī daudz sliktāk – ja vīrs būtu izrādījies nevarīgs memmes dēliņš.
Mīļās mammas, neriskējiet zaudēt savus bērnus nepamatotas greizsirdības, naida vai muļķības dēļ. Jūs taču esat viņu pats tuvākais cilvēks. Cieniet viņu izvēli, cieniet viņu dzīvi, mīliet mazbērnus, kuri ir jūsu bērnu turpinājums…