Pirms steidzamies nosodīt citus, aizdomāsimies, vai mūsu pašu sirdis un domas ir tīras un nevainīgas

Vieds vēstījums par nosodīšanu.
Vīrs un sieva pārcēlās uz jaunu dzīvokli.
No rīta, tikko pamodusies, sieva paskatījās pa logu un ieraudzīja kaimiņieni, kas karināja uz auklas izmazgāto veļu.
- Paskaties, kāda viņai netīra veļa, - sieva teica vīram.
Bet viņš lasīja avīzi un sievas vārdiem nepievērsa nekādu uzmanību.
- Laikam viņai ir sliktas ziepes vai arī viņa pavisam neprot mazgāt. Vajadzēs viņu pamācīt.
Un tā katru reizi, kad kaimiņiene izkarināja savu izmazgāto veļu, sieva nebeidza pukstēt par to, cik tā izskatās netīra.
Kādā brīnišķīgā rītā paveroties pa logu, sieviete izsaucās:
- O! Šodien veļa ir tīra! Laikam viņa beidzot iemācījusies mazgāt!
- Nē, - teica vīrs, - es šodien piecēlos agrāk un nomazgāju logus.
Tā tas dzīvē notiek! Viss ir atkarīgs no tā, caur kādu logu mēs veramies uz notiekošo.
Un pirms nosodīt citus, vajadzētu aizdomāties, cik tīras ir mūsu pašu sirdis un skaidri mūsu nodomi!