Kāpēc es pametu sievieti, kura mani patiesi mīlēja

Kāpēc es pametu sievieti, kura mani patiesi mīlēja

Kāpēc vīrieši pamet savas mīļotās sievietes? Šajā rakstā – vīrieša grēksūdze, kurš vēlējās paskaidrot to savai sievietei pēc šķiršanās… Šis ir stāsts par vīrieti, kurš pameta savu sievieti, kura viņu ļoti mīlēja un tagad jūtas ļoti vainīgs viņas priekšā, lai gan saprot, ka tā būs labāk viņiem abiem. Savulaik viņš tā arī nav varējis paskaidrot viņai, kāpēc nolēmis aiziet, un tas joprojām neliek viņu mierā. Viņš nolēma uzrakstīt vēstuli kā sava veida grēksūdzi un iedomāties, ka sieviete šo vēstuli izlasīs. Viņš visu savu sāpi uzticēja papīram un tas deva viņam sen gaidīto atvieglojuma sajūtu un sirdsmieru. Ar viņa atļauju publicējam šo grēksūdzi.

Kāpēc es aizgāju

Kāpēc es aizgāju no Tevis? Ja godīgi, pat nezinu, ar ko lai sāk. Bet tomēr sākšu, jo Tu taču gribi uzzināt patiesību? Nu tad klausies!

Mani ļoti kaitināja tas, ka tu nebiji īsta un patiesa, bet par katru cenu centies izpatikt man. Kad centies man visādi izpatikt un neteici par savu nogurumu. Neteici par savu aizvainojumu un niknumu pret mani. Bet vienkārši klusēji un vienmēr jauki smaidīji. Un šajos brīžos dusmoties sāku es. Jo es patiešām nesapratu, kam vajadzīgi visi šie upuri? Vai tad es lūdzu, lai esi klusa un vienmēr visam piekrīti? Nē, nelūdzu. Tad kam domāts viss šis cirks?

Labāk Tu būtu bijusi dzīva un emocionāla. Izteiktu man visu, kas Tevi mulsina un satrauc. Izteiktu visu man acīs. Nevis mēģinājusi mūžīgi visam piekrist un klusējot smaidīt, it kā Tevi tiešām viss apmierinātu. Bet, velns parāvis, es taču redzu, ka viss ir pavisam citādāk!

Lūk, tieši tas mani atgrūda no Tevis – mūžīgā aklā vēlme izpatikt man – vienmēr un visur. Man bija sajūta, ka dzīvoju ar robotu, kurš ieprogrammēts padarīt mani laimīgu, un kuram uzspļaut uz personīgajām vēlmēm un vajadzībām, bet varbūt viņam nemaz tādu nav…

Bet es tā vēlējos darīt laimīgu Tevi, taču nezināju kā, jo Tu vienmēr visu slēpi un kā mantru atkārtoji: “Tu esi mana laime. Galvenais, lai tev viss būtu labi”, tas mani tracināja līdz baltkvēlei!

Es nezināju, kā dabūt Tevi ārā no šī aklās kalpošanas stāvokļa. Nezināju, kā piespiest Tevi pamosties un atkal kļūt par to, kura kādreiz iekrita manā sirdī… Tad Tu biji tik dzīva, interesanta, spilgta, piepildīta ar enerģiju, tāda emocionāla un savā veidā unikāla. Man tas tā patika!

Bet tad Tu nezin kāpēc nolēmi ierobežot savas intereses un pakļaut tās manējām. Tāpēc es sāku justies vainīgs, jo es taču nevarēju atteikties no visa, kas man bija svarīgs – draugiem, hobijiem, brīvā laika un telpas. Es nevarēju un negribēju no tā visa atteikties, jo jutu, ka tas nav pareizi, tā nebūtu jānotiek normālās un veselīgās attiecībās. Tāpēc es pakāpeniski sāku attālināties no Tevis, lai saglabātu šo līdzsvaru, bet Tu ne pavisam necenties man palīdzēt, gluži otrādi – vienmēr skrēji man pakaļ un teici, ka nespēj bez manis dzīvot. Mani tas smacēja un biedēja. Es sāku aizdomāties par šķiršanos no Tevis…

Jā, es zinu, ka Tu no visas sirds mīlēji un cienīji mani. Un tajā pašā laikā Tu nemaz nemīlēji un necienīji SEVI, un man tas patiešām bija ļoti svarīgi. Tāpēc tā būs labāk. Es no visas sirds vēlu Tev no jauna atrast un iemīlēt sevi un vairs nekad, dzirdi – NEKAD! nekļūt par kāda bālo ēnu. Jo Tu esi daudz vairāk vērta, vienmēr atceries par to!

P.S. Mīļās sievietes! Necenšaties vienmēr pielāgoties un it visā izpatikt savam vīrietim, atceraties arī par sevi. Jo tādi upuri nevienam nav vajadzīgi un tie ļoti reti tiek novērtēti. Tāpēc esiet pašas un jūs noteikti satiksiet savu īpašo un vienīgo!

LAI IZDODAS!

Ja patika tev, noteikti patiks arī taviem draugiem. Padalies!

Pievienojies domubiedriem!